Jelgavas vecpilsētas galerijā jauna ekspozīcija – gleznotājas Baibas Ūlandes personālizstāde «Laiks dārzam, dārza darbi».
Īpašas izstādes atklāšanas svinības netika rīkotas, tāpēc «Ziņu» korespondentam mākslinieci pie viņas gleznām izdevās sastapt tikai pirmajā darbdienā pēc maija jeb Darba svētku brīvdienām. Tās esot aizvadītas pilnīgi atbilstoši gan izstādes, gan svētku nosaukumam – dārza darbos.«Kāpēc laiks dārzam?» māksliniece pārjautā, izdzirdējusi triviālo jautājumu par izstādes nosaukumu, un atbild ar gluži loģisku pretjautājumu, drīzāk jau apgalvojumu: «Pavasaris – tas taču ir laiks dārzam, vai ne?».«To savu dārziņu es kopju, man šķiet, jau diezgan sen,» piebilst māksliniece.- Jūs domājat to konkrēto dārziņu, kurā tika aizvadītas maija brīvdienas?Arī to, bet faktiski es runāju par savu dzīvi. Man nav tā nodalīts: te māksla, te – dzīve. Māksla man būtībā ir kā sava veida terapija. Un otrādi – man nav speciāli jāmeklē iedvesma, jāpašķirsta grāmatas vai jānoskatās kino, lai kaut ko uzgleznotu, pati dzīve nemitīgi piedāvā sižetus. Tiem savukārt jāļauj izpausties gleznās, lai es ļautu dzīvot saviem līdzcilvēkiem.- Var saprast gandrīz vai tā – ja kāds neļautu uzzīmēt, uzgleznot, sarīkot izstādi, tas varētu beigties visai bēdīgi?Tā nu gluži nav, lai gan esam radoši cilvēki, ģimenē varam būt arī mēreni līdzsvaroti un pragmatiski.- Mēs…?Es un mani bērni. Dēls Dāvis Drazdovskis fotografē, un arī viņa darbi nesen bija Rīgas Mākslas telpā skatāmajā izstādē «Dienas balva fotogrāfijā 2011. 100 labākie darbi». Bet mākslinieki ģimenē esam visi. Visvairāk varbūt meita Paula, kurai ir 15 gadu un interesē viss – gan balets, gan zīmēšana. Domāju, ka viņa ir lielāka māksliniece par mums, pārējiem.- Ar mūsu pilsētu jūs saista ne tikai darbs Jelgavas Mākslas skolā, bet arī biogrāfija, kurā rakstīts, ka esat dzimusi Jelgavā.Jā, mani pirmie astoņi dzīves gadi pavadīti Jelgavā – dzeltenajā trīsstāvu mājā Elektrības ielā 7, nepilnas divas klases Jelgavas 2. vidusskolā, kā arī Bērnu mūzikas skolā.Un tad vēl laimīgās izjūtas no mana bērnības dārza Jelgavā, blakus mājām (kur šobrīd LLU Lauku inženieru fakultātes ēka). Pavasaros visa zeme zaļi zila – nezinu, kā tās puķītes sauc, bija uzmanīgi jāskatās, kur likt kāju, lai nesamītu… Par to arī esmu domājusi gleznojot, par jūtīgu, uzmanīgu attieksmi visā. Par savām saknēm – dzimtu. Par augšanu (pieaugšanu) kā cilvēkam.- Interesanti, no kura vecuma sāk šādus iespaidus atcerēties. Vai māksliniekam tas ir citādi nekā parastam cilvēkam? Es piemēram, atcerētos kādu saldējuma garšu, bet zili zaļās puķītes…? Tas nav saistīts tikai ar tīri vizuālām lietām, vienkārši atceras brīžus, kad esi bijis laimīgs. Mana bērnība bijusi diezgan paskarba, un lielākā daļa atmiņu varbūt ir «nodzēsušās», bet tos labos fragmentus cilvēks atceras. Es atceros to sajūtu, kad zeme bija pilna ar šīm puķītēm.- Bet kad radās vēlēšanās to visu attēlot?Es nevarēju nezīmēt. Jau no bērnudārza, kā gan citādi – tur taču visi zīmē. Bet mēģināju izpausties arī citos veidos, piemēram, mūzikā. Kad nomira vectētiņš, es sacerēju oratoriju, kaut gan, protams, nezināju, kas tā oratorija tāda ir. Vectēvs man nozīmēja ļoti daudz, jo viņam vienīgajam atradās laiks man.Droši vien citi domāja, ka tas bērns tāds jocīgāks, jo, kad nomira manas vecmāmiņas māsa, sākumā man neviens par to neteica.- Tātad mūzika jums nav vienaldzīga?Es nevaru bez klusuma, putniem un mūzikas. Arī manas vijoles studijas nebeidzās līdz ar pārvākšanos no Jelgavas uz Rīgu, mūzikas skolu turpināju apmeklēt arī Rīgā. Kad uzradās tāds ļoti nikns skolotājs, kurš sita ar diriģenta zizli pa pulti un kliedza, tad gan vijoles studijas pametu.Tagad es esmu kļuvusi mazāk ievainojama. Varbūt tās nav bruņas, bet tik trausla kā agrāk vairs neesmu. Ceru, ka līdz ar to nav pazudis smalkums.- Bet pēc Rīgas 64. vidusskolas iestājāties ne konservatorijā vai Mākslas akadēmijā, bet Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē.Ja atklāti, tad tai vasarā vispirms bija mēģinājums stāties arī konservatorijā, tikai nevis kādā mūzikas specialitātē, bet aktieros. Kad netiku, iestājos filologos.Kaut visvairāk interesēja glezniecība, bet nevienā mākslas skolā ne zīmēšanu, ne gleznošanu nebiju mācījusies, un man nebija Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) iestājeksāmeniem atbilstošs līmenis. Mācījos sagatavošanas kursos.Bet 1991. gadā iestājos LMA Pedagoģijas nodaļā.- Kāpēc Pedagoģijas? Vai jau tad domājāt, ka būsiet mākslas skolotāja?Vienkārši tāpēc, ka mācījos neklātienē – man tajā laikā jau bija dēliņš. Bet tagadējo darbu Jelgavas Mākslas skolā uztveru kā dalīšanos pieredzē.Glezniecība mani interesējusi vienmēr un nekad nav pārstājusi interesēt. Vēlāk esmu studējusi Viļa Ozola un Imanta Vecozola meistardarbnīcā, bet diplomdarbu «Vasarsvētkos» gleznoju Ivara Heinrihsona vadībā.- Ja nemaldos, tieši jūs bijāt galerijas galerijas «Suņa taka» atklājēja?Jā, mani «Putni virs ūdeņiem» 2008. gadā tajā bija pirmā izstāde. Ilonu Drīliņu pazīstu kopš Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursiem un priecājos, kā viņi abi ar Ilmāru uztur mākslas garu Jelgavā gan ar vecpilsētas galerijas darbību, gan «Sarunām par mākslu», gan Mākslas dienu un citiem pasākumiem. Paldies viņiem par abām iespējām. Tagad varēsiet salīdzināt manus tagadējos darbus ar toreizējiem.
