Pirms sešdesmit gadiem Kurzemes cietoksnī rajonā starp Pienavu, Bērzupi, Lesteni un Džūksti sākās astoņu diennakšu ilgas kaujas. Tās bija vienas no lielākajām un nežēlīgākajām, kādas notikušas uz Latvijas zemes.
Pirms sešdesmit gadiem Kurzemes cietoksnī rajonā starp Pienavu, Bērzupi, Lesteni un Džūksti sākās astoņu diennakšu ilgas kaujas. Tās bija vienas no lielākajām un nežēlīgākajām, kādas notikušas uz Latvijas zemes.
Kā atceras vecie karavīri, laiks pirms 1944. gada Ziemassvētkiem šajā frontes posmā bija ļoti kluss. Licies pat, ka karš tūlīt beigsies un varēs doties mājās. Taču drīz liktenis izspēlēja ļaunu joku.
Padomju armijai bija uzdevums ar tankiem izlauzties līdz Ventspilij, ielenkt un iznīcināt vācu 16. un 18. armiju. Lai dezinformētu pretinieku par īsto uzbrukuma vietu, 21. decembrī padomju spēki uzbruka vācu divīzijām citā frontes sektorā – pie Saldus. Taču padomju armijas īstais slepenībā plānotais uzbrukums sākās 23. decembrī pie Pienavas, Bērzupes, Lestenes un Džūkstes. Tur uzbrucējiem pretī stājās latviešu 19. divīzijas 106. pulka, kā arī vācu 21. gaisa flotes divīzijas vīri. Lai gan padomju spēkiem bija ievērojams tanku, aviācijas un desmitkārtīgs dzīvā spēka pārsvars, ofensīva cerētos mērķus nesasniedza. Uzbrukuma smailē padomju ģenerāļi bija norīkojuši abas latviešu divīzijas, kas bija papildinātas ar 1944. gada vasarā iesauktajiem vecāka gadagājuma vīriem. Sarkanās armijas formu karā uzvilka 57 500 Latvijas vīru un jaunekļu (1903. – 1924. dzimšanas gads).
Gan vācu, gan padomju “mobilizācijas” jāvērtē kā nelikumīgas. Ziemassvētku kaujas Kurzemē bija latviešu tautas traģēdija, pašiznīcināšanās. Brālis cēlās pret brāli, tēvs – pret dēlu. Vienus vienoja cīņa pret fašismu, otrus – pret komunisma invāziju, bet visiem bija cerības uz Latvijas neatkarības atjaunošanu. To, ka pasaules lielvaras jau mūs bija pārdevušas, tolaik nezinājām.
1989. gadā, kad pirmo reizi atzīmējām lielo kauju 45. gadadienu, uz tikšanos ieradās abās pusēs karojušie latviešu vīri. Liels bija emocionālais pārdzīvojums, kad ar asarām acīs kopīgi vienojāmies Ziemassvētku dziesmās. Turpmākos gados vairs tā netikāmies. Veco karavīru, to kauju dalībnieku, palicis ļoti maz.
Pateicoties Jelgavas Domes atbalstam, šogad jau piecpadsmito reizi jelgavnieki varēja piedalīties Ziemassvētku kauju atceres sarīkojumos Lestenē un Dirbās. Koši greznotajā Džūkstes tautas namā mūs sagaidīja svētku egle ar pīrāgiem un zirņiem. Tur tikāmies ar Eiroparlamenta deputātu Ģirtu Valdi Kristovski, Saeimas deputātiem Kārli Šadurski, Gunti Bērziņu, Juri Dalbiņu, Juri Dobeli, ģenerāli Raimondu Graubi. Sarīkojumu traucēja svešo korespondentu un televīzijas operatoru darbība. Vakarā gan velti gaidījām reportāžu par šiem piemiņas pasākumiem Latvijas Radio vai televīzijas “Panorāmā”. Vai tiešām baidāmies nākamajām paaudzēm un pasaulei parādīt latviešu traģēdiju Otrajā pasaules karā?! Jādara viss iespējamais, lai panāktu komunisma starptautisko nosodījumu, pielīdzinot to fašismam. Tikai tad varēsim būt kungi savā dzimtajā zemē.
