Kārļa Ulmaņa vērtējumi šodien ir dažādi: sākot no klaji negatīviem līdz piesardzīgi vai bailīgi pozitīviem.
Kārļa Ulmaņa vērtējumi šodien ir dažādi: sākot no klaji negatīviem līdz piesardzīgi vai bailīgi pozitīviem. Mūsdienu Latvijas politiķu un vēsturnieku viedokļos dominē negatīvais vērtējums. Tiek pieklusināta K. Ulmaņa loma Latvijas valsts tapšanā un veidošanā, bet uzsvērts viņa autoritārisms, kā arī viņa šķietamā līdzdalība okupācijas režīma iedibināšanā Latvijā. Manuprāt, šāds vērtējums ir adekvāts šodienas Latvijas būtībai un virzībai, bet nav atbilstošs šīs personības faktiskajai lomai mūsu valsts un latviešu tautas vēsturē. Lai kā arī tas kādam nepatiktu, bet K. Ulmanis ir Latvijas un latviešu tautas visu laiku dižākais valstsvīrs. Bez viņa, iespējams, nebūtu ne pirmās, ne otrās Latvijas Republikas.
Protams, kā katram cilvēkam, kļūdas bija arī Kārlim Ulmanim. Kā vienu no viņa lielākajām kļūdām uzskatu viņa pārlieku lielo uzticēšanos mūsu austrumu kaimiņam. Par savām kļūdām viņš tika samaksājis ar dārgāko, kas tam bija – ar Latvijas un latviešu neatkarību un ar savu dzīvību. Tāpēc atstāsim viņa darbības izvērtējumu vēsturnieku ziņā, bet pārējie – nesodīsim viņu vēlreiz. Vismaz jubilejas reizē. Savukārt to, ko šodien K. Ulmanim pieraksta kā lielāko kļūdu, t. i., 1945. gada 15. maija notikumus un sekojošo autoritārisma periodu – vai maz var uzskatīt par kļūdu? Tas, no vienas puses, bija autoritārisma laiks, un, no otras puses, tā bija apzināta nepieciešamība. Ja politiķis saskata valsts nepieciešamību pēc kardinālām pārmaiņām un apzinās sevī spēku sekmīgai to realizācijai, kāpēc viņam to nedarīt? Un K. Ulmanis to izdarīja: ieviesa kārtību valstī, nodrošināja valsts uzplaukumu. Nav viņa vaina, ka sākās pasaules karš un Latvijas okupācija. Savā būtībā viņš bija demokrāts un pēc kāda laika acīmredzot būtu atgriezies pie demokrātiskām valsts pārvaldes metodēm.
Mums nebūtu tik daudz jāmeklē K. Ulmaņa kļūdas kā jāapzinās, ka mēs visi, ieskaitot prezidentu Gunti Ulmani, esam viņa parādnieki. Parādu mēs atdosim tad, ja, pirmkārt, izpildīsim viņa pēdējo vēlēšanos un, otrkārt, ja veidosim Latviju atbilstoši viņa garam. Šodien nav ne viena, ne otra. K. Ulmanis pretēji vairumam mūsdienu politiķu bija nacionālists šā vārda vislabākajā nozīmē un Latvijas patriots. Tāpēc viņš nekad nesamierinātos ar šodienas Latviju un tās virzību. Šodienas Latvijas politika ir vērsta uz divkopienu valsts veidošanu, zināmā mērā pat uz valstiskās neatkarības vājināšanu, bet K. Ulmanis noteikti būtu iestājies par latvisku Latviju un tās valstiskuma stiprināšanu. G. Ulmanis ir par iebraucēju paātrinātu integrāciju un naturalizāciju, bet K. Ulmanis noteikti būtu par tādiem procesiem kā dekolonizācija un repatriācija. Mūsu valstsvīriem pretstatā K. Ulmanim nerūp arī Latvijas prestižs…
Kā zināms, 7. septembrī K. Ulmaņa dzimtajās vietās notika viņa 120 gadu jubilejai veltīti pasākumi. Manis teikto daļēji apstiprina arī tas, ka šai pasākumā no valdības pamanīju tikai prezidentu Gunti Ulmani un ministru A. Rāviņu. Savukārt no Jelgavas amatpersonām vai politiskajiem spēkiem šo pasākumu organizēti apmeklēja vienīgi apvienības «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK Jelgavas nodaļas biedri, politiski represētie un citi nacionāli orientēti cilvēki. Žēl.
