Paula Dambja autorkoncerts «Latvju korāļi» sestdien izskanēja Jelgavas Sv.Annas katedrālē – baznīcā, kur komponists reiz sācis savas mūziķa gaitas.
Jelgavas Sv.Annas draudzes kora un Liepājas ērģelnieka Lotāra Džeriņa piedāvātā programma sniedzas ārpus tiem obligātās nepieciešamības rāmjiem, kas baznīcas korim jāpilda ikdienā vai svētkos. Jau trešo gadu diriģenta Andra Jansona vadībā tiek turpinātas tradīcijas un iestudētas nopietnas garīgās mūzikas programmas – dzirdētas Jozefa Reinbergera un citu komponistu vesperes, nozīmīgi kļuvuši arī koncerti 14. jūnijā represēto piemiņai.Par jaunāko veikumu jāpateicas draudzes ērģelniecei un mūzikas dzīves virsvadītājai Mārai Ansonskai – tieši viņa, rakņājoties pa Sv.Annas katedrāles vēstures annālēm, uzgājusi faktu, ka viens no Latvijas mūsdienu profesionālākajiem komponistiem Pauls Dambis savulaik bijis cieši saistīts ne tikai ar mūsu pilsētu, bet arī ar Sv.Annas baznīcu.«Tas bija interesants laiks,» atzīst P.Dambis, kurš 20. novembrī bija ieradies uz savu sacerējumu atskaņojumu Jelgavā. «Šeit vadīt kori un spēlēt ērģeles mani palūdza Estere Didrihsone, kas spēlēja ērģeles Rīgas Sv.Pāvila baznīcā. 1952. gadā, kad ierados Jelgavā, baznīcas lielā zāle pēc kara vēl nebija kārtībā, bet ērģeļu lomu pildīja harmonijs,» atceras tagad ievērojamais komponists. «Tolaik mācītājs bija Romāns Šmits, savā ziņā pat leģendāra personība, Latvijas Universitātē studējis teoloģiju un filozofiju. Viņš interesējās par ezotēriskām lietām, ar kurām mēģināja iepazīstināt arī mani, tai pašā laikā Šmita grāmatu plauktā bija arī, piemēram, Engelss,» ar smaidu jaunības atmiņās kavējas komponists.Ērģelnieks, kas spēlē džezu«Tas nepavisam nebija labvēlīgs laiks baznīcas lietām. Atceros, lai dabūtu mēneškarti braucienam vilcienā Rīga – Jelgava, ar attiecīgu dokumentu devos uz dzelzceļa kasi, bet tur kāds ierēdnis noteica, ka Annas baznīca neesot nekāda iestāde un tās izdots papīrs viņam nav jāņem vērā. Tā kā šķēršļi tika likti pa labi un pa kreisi, toreizējās draudzes uzņēmību, kas spēja ne tikai sakārtot visu šeit valdošo postažu, bet arī rūpēties mūzikas dzīvi, var tikai apbrīnot,» konstatē P.Dambis.«1954. gadā sadūšojos un iestājos Jelgavas Mūzikas vidusskolas Kordiriģēšanas nodaļā, vienlaikus sāku apgūt arī kompozīciju. Mans skolotājs diriģēšanā un kompozīcijā bija tikko konservatoriju beigušais Jānis Kaijaks, vēlāk pazīstamais Rīgas Operetes teātra muzikālais vadītājs. Tajā laikā par mūzikas skolas direktoru Jelgavā strādāja Filips Šveiniks, pēcāk Latvijas PSR Valsts filharmonijas direktors. Ārkārtīgi uzņēmīgs cilvēks, kurš Jelgavā toreiz spēja sarīkot simfoniskos koncertus, uz kuriem brauca Latvijas PSR simfoniskais orķestris, operas solisti, viesmākslinieki no Krievijas. Laiks, kad šeit mācījos, bija ārkārtīgi aktīvs,» P.Dambim palikušas jaukas atmiņas.«Mācības Mūzikas vidusskolā gan nevarēja savienot ar muzicēšanu baznīcā, un vajadzēja izvēlēties. Man tā arī pateica – vai nu skola, vai baznīca,» neslēpj komponists.Toties nāca citas aktivitātes, un P.Dambis kādu brīdi bijis arī kultūras nama mākslinieciskais vadītājs, kā arī rakstījis par mūzikas jautājumiem vietējā presē, muzicēts pat džeza ansamblī kādreizējā Jelgavas Virsnieku namā.Jelgavas periods beidzies, kad P.Dambis 1957. gadā iestājies Latvijas Valsts konservatorijā, Kompozīcijas nodaļā, kur studējis pie Valentīna Utkina.Atpakaļ pie garīgāLaikam ritot, P.Dambis, kura daiļrades pūrā opera «Spārni», daudzi vokāli instrumentālie darbi, kormūzika (tai skaitā slavenās «Jūras dziesmas»), pievērsies garīgajai mūzikai, un daļu no tās varēja dzirdēt Jelgavā.«Latvju korāļi» ir jau publicēti darbi, daļa tapusi pēc Filadelfijas latviešu kopienas ierosinājuma un pasūtījuma. «Biju pat izbrīnīts, kad jelgavnieki, konkrēti – diriģents Andris Jansons, mani uzrunāja. Nu varēsim dzirdēt rezultātu,» komponists atklāj autorkoncerta priekšvēsturi.«Atklāti sakot, pārsteidzoši,» tādi savukārt bija ievērojamā viesa pirmie iespaidi pēc koncerta. «Grūti šo sajūtu aprakstīt, īpatnēji jau ir ienākt celtnē, kura ir it kā pavisam sveša un vienlaikus ļoti pazīstama,» P.Dambis atzinās, ka Jelgavas Sv.Annas katedrāle viņam vēl palikusi atmiņā tāda kā pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Protams, neizpalika arī izpildījuma muzikālais vērtējums. «Ķerties klāt šiem korāļiem vien jau ir liela uzdrīkstēšanās, un tas prasa profesionālu varēšanu,» secināja komponists. «Atklāti sakot, es pat drusku baidījos, nu varu priecāties, ka koris izrādījās ļoti varošs un sagatavots.»
