“Sabiedriski aktīvs, muzikāls pasākums, kuru veido Latvijas augstskolu studenti, topošie studenti, kuri mācās ģimnāzijās vai vidusskolās, un tie, kuri jūtas studenti. Radošs, krāsains un daudzskanīgs ar savām izjūtām, dvēselisko un muzikālo sniegumu. Tradicionāls un demokrātisks, reizi gadā uz skatuves prožektoru gaismā pulcē mūziķus un dzejniekus – talantīgus, drosmīgus un sirdsatvērtus jauniešus, kuri ir gatavi iepriecināt sevi, kā arī citus. Īstais notikums, vieta un laiks, kur pulcēties draugiem un atbalstītājiem – līdzi dziedot, jūtot, klusi ieklausoties un skaļi atbalstot, bet galvenais – nosakot skatītāju simpātiju.”
Tā pieteikts par vienu no spēcīgākajām LLU tradīcijām kļuvušais Studentu folkfestivāls, kurš ar nosaukumu “Man ir viena sirds, sauciet, dzirdēs!” 27. februārī pulksten 18 Jelgavas pilī pulcēs mūziķus un dzejniekus. Viņus vērtēs Bērnu un jauniešu mūzikas kluba un tā Rokskolas dibinātājs un vadītājs Endijs Rožkalns, kokles virtuoze Latvīte Cirse un mūziķis Jānis Aišpurs. Šī reize būs īpaša – folkfestivāls notiks jau 30. gadu, liekot uzsvaru uz akustisko izpildījumu. Pieteikties festivālam var līdz pirmdienas pieciem vakarā.
Pēdējos gados festivāla vadītāja lomu uzņēmies LLU absolvents un arī kādreizējais folkfestivāla dalībnieks Ēriks Palkavnieks, kurš plašākai auditorijai zināms kā televīzijas raidījumu vadītājs, arī mūziķis un improvizators. Klausoties Ērika stāstījumā, gribot negribot palaikam ir jāsmejas. Varētu smieties arī brīžos, kad saruna nonāk pie bedrainajām ielām un Latvijas iedzīvotāju vēlmes pārdeklarēties uz Igauniju, taču attopies, ka atliek vien rūgti nosmaidīt, jo nekā smieklīga jau patiesībā tur nav. Nenopietni par nopietno – ja ierastais veids nestrādā, Ēriks mēģina šādi.
– Jūsu saistība ar Studentu folkfestivālu sākās kā dalībniekam.
Tas varēja būt otrais kurss – visticamāk, pirmajā aizgājām vienkārši apskatīties, kas tas tāds ir. Ar grupu sapratām, ka varētu piedalīties. Atceros, bija jāiziet nopietna atlase – ja to neizturi, tālāk netiec. Sēdējām “kojās”, gatavojāmies. Varis Klausītājs bija žūrijā, šķiet, galvenais. Mēs tur kaut ko nospēlējām, tad viņš teica – nu, jāsaķemmējas, un būs labi!
Sākumā nesapratām, ko viņš domā ar to saķemmēšanos. Beigās, šķiet, sapratām, un bija labi – 1. vieta. Uzvarējām, šķiet, trīs gadus pēc kārtas. Tad ceturtajā Anita (LLU Studentu kluba vadītāja Anita Prūse – red.) teica – varbūt nevajag vairs piedalīties.
Grupā bijām trīs dalībnieki. Kad mums palūdza, vai mēs varētu nepiedalīties, laipni piekritām šim aicinājumam un uztaisījām katrs savu solo projektu. Vienā es biju galvenais un tie paši divi čaļi bija piedziedātāji vai spēlēja kādu instrumentu. Otrā atkal es ar trešo grupas biedru bijām fonā, bet trešajā projektā galvenais bija trešais. Viens no mums atkal dabūja pirmo vietu, kurš, to vairs neatceros. Tad gan viss. Kaut kad dzīvē pienāk brīdis, kad saproti, ka esi piepildījis visu, ko kā folkfestivāla dalībnieks varēji gribēt.
– Nu jau vairākus gadus esat tā vadītājs.
Neesmu skaitījis, bet kādi pieci gadi būs. Pa vidu bija posms, kad biju pārrāvis saites ar folkfestivālu. Ja aicina vadīt, vienmēr jau var atteikties, bet man patīk to darīt. Pirmkārt, tās ir siltas atmiņas no laika, kad pats biju dalībnieks. Otrkārt, redzu, ko dara citi, var atklāt jaunus talantus – katru gadu ir kāda jauka pērle. Kas zina, varbūt kādreiz man tieši no tā cilvēka kaut ko vajadzēs. Nedrīkst pievilt arī Anitu, viņai ir grūti pateikt nē. Ceturtais iemesls – šogad folkfestivālam ir apaļa jubileja.
– Vai pa šiem gadiem folkfestivāls ir kā mainījies?
O, jā! Galvenā atšķirība, ko esmu pamanījis, – mēs vairs nepiedalāmies.
Šķiet, ka folkfestivāls pēdējos gados atgriežas pie saknēm. Tik tiešām vārds “folkfestivāls” un tas, kas tajā notiek, atkal ir vienots veselums. Gaisotne ir intīma, izpildītājs ar skatītāju ir viens kopums. Pa vidu bija tāds stadiona posms. Darbojās trīs skatuves, trešā bija grandiozi liela tādā ziņā, ka tika spēlētas ģitāras un bungas, bija skaņu tehnika. Tas viss radīja lielu troksni. Tagad pasākums atkal iemieso vārdu “folkfestivāls”. Uzstājas cilvēki ar akustiskiem instrumentiem, dzejnieki, kas prezentē savu jaunradi. Tā gaisotne ir daudz ekskluzīvāka. Tu atnāc, saplūsti ar vakaru un izbaudi to. Tas man šķiet daudz labāk. Ir jau daudzi festivāli, kur izpaužas grupas ar elektriskajām ģitārām un bungām.
Arī dzejnieku jūt mazāk, šķiet, kādreiz viņu bija vairāk. Nezinu, laikam grūti latviski dzejot. Varbūt vienkārši nav ko teikt. Dzejniekam tomēr vajag sajust sevī kaut kādu smeldzi. Kā mēs zinām, Latvijā viss ir kārtībā, ekonomika aug. Tagad aktuāla ir bedru tematika, varbūt dzejniekiem būs radusies kāda sāpe un viņu būs vairāk. Tā mēs varam novērtēt ekonomisko situāciju valstī. Ja dzejnieki neraksta, viņiem naudas pietiek, viņi ir paēduši. Viss ir kārtībā, un dzeja nerodas. Pirms dažiem gadiem bija krīze, viss bija slikti, tad arī dzejnieku bija vairāk. Laikam jau arī mīlestības jomā viss ir kārtībā. Varbūt “Tinderis” un iepazīšanās portāli palīdz, un dzeja nerodas.
– Esat siguldietis. Kā nokļuvāt Jelgavā?
Jā, esmu dzimis un audzis Siguldā. Grupa “A pie mums Jelgavā” principā radās Siguldā, vienīgi toreiz vēl nebija nosaukuma. Mēs – es, Ģirts Runis un Edgars Freibergs –, kas ir grupas “A pie mums Jelgavā” sastāvs, kopā mācījāmies Siguldas Valsts ģimnāzijā. Jau tur sanācām kopā un sākām kaut ko spēlēt. Tad bija vajadzība uz izlaidumu sagatavot muzikālus priekšnesumus. Amatiermākslas kolektīvi – orķestris, dejotāji un koris –, kas parasti uzstājās izlaidumā, bija aizbraukuši, un nebija, kas aizpilda māksliniecisko tukšumu. Skolā jau bijām sevi parādījuši, un mūs uzaicināja, vai nevarētu aizpildīt šīs pauzes. Mēs to arī izdarījām. Jau toreiz tas bija tādā ironiskā manierē ar humoristiskām dziesmiņām un parodijām. Bijām diezgan ironiski arī par pašu izlaidumu un skolu un parodējām visu, kas tajā brīdī notika. Tur tas viss sākās.
Pēc izlaiduma mēs ar Edgaru domājām, kur studēt. Bijām nolēmuši, ka studēsim Jelgavā, bet īsti līdz galam nebijām to pārrunājuši ar Ģirtu. Augusta otrajā pusē, kad mums jau bija jābūt Jelgavā praksē, sēdējām ar Edgaru parkā, ēdām neveselīgu pārtiku un ieraudzījām, ka nāk Ģirts. Tā atkal satikāmies Jelgavā. Ģirts studēja Lauku inženieru fakultātē, mēs ar Edgaru – Sociālo zinātņu fakultātē. Bet Siguldas Valsts ģimnāzijā iesāktais muzikālais grupējums turpinājās Jelgavā.
– Un turpinās joprojām – grupa “A pie mums Jelgavā” aizvien pastāv.
Esam nedaudz transformējušies, Edgars vairs aktīvi nepiedalās. Ik pa laikam spēlējam, bet tie ir vairāk tādi “rasola vakari”, korporatīvie vakari. Spēlējam ballīšu mūziku, lai cilvēki var uzdejot un izklaidēties, dziesmās vairs nav ironijas vai parodijas. Mēs sevi piesakām – grupa “A pie mums Jelgavā” no Siguldas, bet dzīvojam Rīgā. Lai viss ir skaidrs. Citādi mums bieži prasa, kas tad Jelgavā notiek.
– Sanāk arī atgriezties Jelgavā?
Ja ir jāvada kāds pasākums vai caurbraucot.
– Kā atceraties savus studiju gadus?
Tie bija burvīgi. Galvenais ir saprast vārdu “studēt” – tas nav “mācīties”. Studēšana ietver arī mācīšanās procesu, bet tas nav vienīgais. Ir jābauda šis posms. Jānodibina labas attiecības ar pasniedzējiem, jāpiedalās dažādās studentu aktivitātēs. Principā tas ir pilna laika darbs vai arī pilna laika izklaide – kā kurā dienā. Dzīvošana kopmītnēs arī ir atsevišķa skola – papildu fakultāte, kas iemāca, piemēram, pagatavot garšīgu ēdienu, kad tev faktiski nekā nav. Kādi pārpalikumi jau ir, citiem istabiņās arī kas palicis, tad jau kaut ko var sagrabināt kopā. Var iemācīties arī, kā pareizi komunicēt ar komandanti, lai panāktu savu. Protams, ir bijušas kļūdas, bet galvenais ir kļūdas izprast, izanalizēt un no tām kaut ko mācīties. Tas ir ļoti labs laiks dzīvē. Iesaku izbaudīt katram.
– Ko izstudējāt?
Ieguvu iestāžu un uzņēmumu ārējo sakaru struktūrvienības vadītāja kvalifikāciju. Cilvēks ar šādu izglītību strādā uzņēmumā vai kādā pašvaldības vai valsts iestādē un atbild par ārējo komunikāciju. Tajā ir kaut kas no sabiedriskajām attiecībām, taču sabiedriskās attiecības ir tuvākas žurnālistikai. Ja strādātu ar ārējiem sakariem, man būtu jāatbild par konferenču rīkošanu, ārvalstu viesu uzņemšanu. Jādara viss, lai uz āru uzņēmums vai iestāde izskatās mīksts un pūkains.
– Latvija jūs plašāk iepazina kā “Bez tabu” žurnālistu.
Sociālo zinātņu fakultāti nerāda katru dienu pa televizoru. Bija jāiet uz “Bez tabu”. Tā bija, šķiet, vienīgā darbavieta, kur man neprasīja CV un motivācijas vēstuli. Tur vajadzēja izdarīt darbu un pierādīt sevi. Ja vari paveikt to, kas nepieciešams, viss kārtībā.
– Ar studēto komunikāciju, šķiet, problēmu nav – par to varēja pārliecināties gan “Bez tabu”, gan tagad arī “Pusnakts šova septiņos” skatītāji.
Komunikācijā ir divas lietas. Viens ir komunicēt ar cilvēkiem kādā saviesīgā vakarā, kad tas nav darbs, bet pienākums. Otrs – kad tev ir jābūt par žurnālistu un jādara tas, kas jādara.
“Pusnakts šova” gadījumā daudzi man ir prasījuši, kā var uzdot tik muļķīgus jautājumus. Man ir uzdevums, kas jāpaveic. Caur jocīgiem jautājumiem, kas bieži ir smieklīgi, ja to visu pasniedz un uztver nopietni, rodas humors. Bieži vien mūsu mērķis ir caur smieklīgo parādīt problēmas valstī. Varam kratīt ar pirkstu un teikt, cik viss ir slikti, bet to dara ļoti daudzi.
Desmit procenti Valkas iedzīvotāju ir pārdeklarējušies uz Valgu, jo tur ir labāka veselības aprūpe, lielākas algas. Izdomājām uz Valkas un Valgas robežas veidot ielu intervijas. Gāju pie igauņiem un piedāvāju viņiem deklarēties Latvijā. Man bija sagatavots bonusu maisiņš ar alkoholu, “IKEA” precēm – lietām, ar ko varētu mēģināt viņus pierunāt. Atradu kādus trīs cilvēkus, kuri būtu ar mieru deklarēties Valkā.
Kādam varbūt sākumā šķita, ka neviens ne uz ko tādu neuzķersies, bet tur jau tā lieta, ka mums nekā cita nav. Igauņi tiešām pie mums nāk mūsu lētā alkohola dēļ un varbūt brauc uz “IKEA”. Mums nav lielāku algu, mums nav labākas veselības aprūpes. Tā – caur ironiju un humoru – aktualizējam šo problēmu. Kā teica Valkas domes priekšsēdētājs Vents Armands Krauklis, viņš jau daudzus gadus par to runā, bet nav rezultāta – viņā neviens neklausās. Mēģinājām izmantot citu pieeju.
– Kā vērtējat latviešu humora izjūtu?
Ir dažādi. Kaut vai šis pats piemērs – viena liela daļa joku saprata, viena daļa atkal nesaprata. Ja runā par Latviju kopumā, domāju, ka ar humora izjūtu ir ļoti labi. Es teiktu, mums tā ir tāda diezgan specifiska un gaumīga. Ar lētiem jokiem latviešu publiku ir grūti paņemt, viņi ir diezgan inteliģenti. Cilvēki bieži vien smejas sevī. Dažreiz uz skatuves ir grūti, kad zini, ka šis simt punkti bija smieklīgi, bet emocijas nav tās, ko biji gaidījis. Ar laiku apzinies, ka tāds tas latvietis ir, tam ir jāpielāgojas un ar to jārēķinās.
– Vēl viens lauciņš, kurā darbojaties, ir video filmēšana un audio projekti.
Pēdējā laikā vairāk esmu kļuvis par raidījumu producentu, režisoru. Biežāk esmu aiz kadra, kas man ļoti patīk. Tad pats vari izvēlēties, ko rādīt, kā rādīt, pats būt apmierināts vai neapmierināts ar rezultātu. Šķiet, man tīri labi padodas, cilvēki to novērtējuši. Protams, ir izņēmumi, nekad nevar izpatikt visiem. Tas ir normāli.
Pēdējie raidījumi, ko tiešām patika veidot, bija ļoti skaisti projekti. Pagājušajā vasarā filmējām un rudenī LNT kanālā rādījām “Atklāj Latviju” – braucām pa Latvijas novadiem, apmeklējām skaistas vietas, satikām interesantus cilvēkus. Katram novadam bija savs vadītājs, viņš ņēma līdzi vienu cilvēku, kurš ir dzimis citā novadā. Tas bija ļoti jauks projekts, ko aizsākām gadu iepriekš, kad ar Kristapu Rasimu braukājām tikai pa Latgali, filmējot “Atklāj Latgolu ar Kristapu Rasimu”. Viņš aicināja pie sevis uz Latgali sabiedrībā pazīstamus cilvēkus, kuri tur reti kad bijuši.
Filmējot atklājām daudzas Latvijas vietas, par kurām citādi nevarētu uzzināt. Satikām daudzus uzņēmīgus cilvēkus, kas nevis sūkstās par to, cik grūti, bet atrod veidus, kā darīt tā, lai ir labi. Arī pats filmēšanas rezultāts izdevās smuks. Tad ir vēl dažādi pasūtījuma darbi, kur jāfilmē reklāmas vai pašam tajās jānofilmējas.
