Latvijas valsts dibināšanas gadskārtas priekšvakarā 17. novembrī pulksten 18 Salgales evaņģēliski luteriskajā baznīcā draudze atzīmēs savas atjaunošanas desmito gadadienu.
Latvijas valsts dibināšanas gadskārtas priekšvakarā 17. novembrī pulksten 18 Salgales evaņģēliski luteriskajā baznīcā draudze atzīmēs savas atjaunošanas desmito gadadienu. Tādēļ šoreiz Ticības lapā par šo skaisto un pārsteidzošo baznīcas atdzimšanu.
Salgales baznīcas sākums meklējams jau 16. gadsimta otrajā pusē. Vispirms dievnama celtniecība saistās ar Salgales muižas vajadzībām. Hercoga Jēkaba laikā strauji attīstījās Emburgas ciems, kas ar savu ostu un dzelzs kausēšanas krāsnīm ieguva pat pilsētas tiesības.
Glābēji un postītāji
Pirmā Salgales baznīca bija būvēta no koka. Taču, kā liecina Kurzemes un Zemgales baznīcu vizitāciju dokumenti, 1697. gadā dievnams bija kļuvis satraucoši nedrošs. Tā 1706. gadā hercogs Ferdinands nolēma tur būvēt mūra baznīcu.
Pēdējais šīs draudzes vācu tautības mācītājs Kārlis Gustavs Hermanis Grīners (draudzē kalpoja no 1892. līdz 1926. gadam) un Eiropā slavenais mākslas vēsturnieks Boriss Vippers atstājuši liecības par baroka altāri, kas bija uzstādīts 1722. gadā, ar kokgriezumiem. Kā dedzīgs cīnītājs pret Zemgales muižnieku patvaļu vēsturē palicis 1679. gadā Salgales pastorātā dzimušais Aleksandrs Grēvens (kalpoja no 1711. līdz 140. gadam). Viņš izdeva grāmatu “Jelgavas jauna un pilnīga latviešu dziesmu grāmata”, kurā bija 534 garīgas dziesmas.
Baznīcā savā plašumā varēja pārspēt ne vienu vien pilsētas dievnamu. Tajā bija ap piecsimt sēdvietu. 1906. gadā draudze apvienoja ap sešiem tūkstošiem Emburgas, Garozas, Staļģenes, Jaunsvirlaukas un citu apkārtējo vietu iedzīvotāju. Diemžēl XX gadsimts baznīcai bija iznīcinošs. Ir minējumi, ka 1905. gadā mācītāja Grīnera neiecietīgais raksturs izsauca kādas revolucionāru grupas vandalismu dievnamā. 1915. gadā vācu karavīri izplēsa baznīcas grīdas dēļus un solus pagaidu tiltam pār Lielupi. Visbeidzot Otrā pasaules kara beigās zvanu torni sagrāva artilērijas šāviņš…
Tūlīt pēc kara mācītājs Jānis Billerts (draudzē kalpoja no 1926. līdz 1944. gadam) mēģināja draudzi atjaunot, taču laicīgās varas kalpi to aplika ar tādiem nodokļiem, ka mācītājs bija spiests no draudzes atteikties. Draudzes gans pārcēlās uz Iecavu, kur strādāja par kolhoza bitenieku un klētnieku. Cilvēki pa laikamn sameklēja mācītāju, lai lūgtu nokristīt, salaulāt vai izvadīt.
Sagrautās baznīcas mūri aizauga ar krūmiem un zāli. Agronoms Voldemārs Zariņš atceras, ka tur bija domāts ierīkot minerālmēslu glabātavu. Tomēr šo plānu nerealizēja, jo bija nepieciešami diezgan lieli līdzekļi jumta atjaunošanai un durvju paplašināšanai. Turklāt Lielupe pavasara palos pamazām bija izskalojusi aizmirsto ceļu, kas veda uz dievnamu. Pateicoties koktēlniekam emburdzniekam Krišjānim Kugram, tika pasargāti vairāki baznīcas kokgriezumu fragmenti. Mākslinieks tos nogādāja Rundāles pils muzejā.
Atmodas vēsmas
1992. gadā viens no saimnieciskākajiem Emburgas vīriem agrākais kolhoza priekšsēdētājs Jānis Vīgants Jelgavā tikās ar Svētās Annas draudzes mācītāju Jānis Priednieku. Jāpiebilst, ka ar emburdznieku atbalstu apkārt Sv.Annas baznīcas dārzam tika uzbūvēts akmens žogs (pēc arhitektes Aijas Ziemeļnieces domām, luterāņiem neraksturīgais žogs būtu jānojauc – red.). Mācītāja un J.Vīganta tikšanās reizē radās doma atjaunot dievkalpojumus Salgales draudzē. Pagastmājas pagrabā tika izveidota lūgšanu telpa. Tā radās lēmums atjaunot Salgales evaņģēliski luterisko draudzi. 1994. gada 12. oktobrī notika draudzes jaundibināšanas sapulce. Tajā piedalījās trīspadsmit Sidrabenes pagasta iedzīvotāju, pārsvarā vecāka gadagājuma. Par drauzes priekšnieci ievēlēja kādreizējo kolhoza arodbiedrības līderi Ināru Šmiti. Draudzes locekļu skaits tajā laikā nepalielinājās, tomēr ledus bija izkustināts. I.Šmite atceras: “Uz dievkalpojumiem aiz rokas nevienu nevilku. Izliku paziņojumu. Kurš gribēja, atnāca.” Gandrīz pusgadsimtu ilgais ateisma laiks cilvēku sirdīs un domās bija kliedējis Dieva vārdu, ģimenes tradīciju svētdienās iet uz baznīcu. Daži atrunājās arī tā: “Būtu baznīca, tad mēs ietu, bet pagastmājas pagrabā Dievu lūgt!? To gan ne.”
1995. gada vasarā draudzes priekšniece sāka rīkot veco baznīcas drupu sakopšanas talkas, un pagasta ļaužu atsaucība bija pietiekama. Mūsu avīze tolaik par šo vietu rakstīja: “Likvidēts viss apaugums un čūskliens, kas ielenca baznīcas mūrus. Kur agrāk nevarēja ne kāju spert, tur tagad līdztekus sienai iezīmēta atjaunojamā celiņa vieta. Vēl pērn baznīcas iekšpuse bija pieaugusi ar kokiem un pameža smalkni. Tagad baltās kolonnas ir atbrīvotas.” Vasarā tur prāvests J.Priednieks vadīja dievkalpojumu, kurā tika kristīti deviņi bērni. Starp viņiem bija arī Laura Remerte – draudzes priekšnieces mazmeita. Viņa, sasniedzot pusaudzes gadus, ļoti rosīgi iesaistījās draudzes darbā un tagad ir jauniešu grupu mācību vadītāja. Vecās baznīcas atceres dievkalpojumi kļuvuši par draudzes tradīciju. Kopš 1995. gada tie notiek katra jūlija pēdējā svētdienā.
Jaunais dievnams
1997. gadā uz dzīvi Latvijā pārcēlās agrākā Salgales pagasta Druķu māju saimnieka dēls Ilgvars Jānis Silgailis. Dzīvodams ASV, viņš bija zinātnieks, kura pētījumi izmantoti kosmosa apguvē. Taču tajā pašā laikā trimdinieks bija kļuvis par dedzīgu kristieti. Amerikā viņš kopā ar saviem draudzes locekļiem lūdzis par kartē nelielo iezīmēto pleķīti, kur atrodas Emburga, Auči, Plāņi, Garoza, Zālīte, Staļģene, lai tur atgrieztos ticība.
Nonākot dzimtajā pusē, I.Silgailis sāka sparīgi rosīties. Veiksmīga sadarbība izveidojās ar Salgales pamatskolu, kur, saņemot direktores Irēnas Paulovičas atbalstu, I.Silgailis sāka vadīt Bībeles pulciņu.
Ciešāka sadarbība no trimdas atbraukušajam vīram izveidojās ar mūzikas skolotāju Andu, kas līdz tam piedalījās draudzes dievkalpojumos kā ērģelniece. Kopīga kalpošana Dievam lika sakārtot šiem cilvēkiem arī savstarpējās attiecības. Ilgvars un Anda nolēma izveidot ģimeni. Šī laulība daudziem pagastā bija pārsteigums. Ilgvars pats par to teica: “Anda man ir Dieva dāvana. Es viņam lūdzu palīgu, un viņš man to deva.”
1998. gadā I.Silgaili draudze ievēlēja par savu priekšnieku. Atkal tika aktualizēts jautājums: vai neatjaunosim savu baznīcu? Draudzes priekšnieks šajā sakarā teica: “Kad atbraucu uz Latviju, tad tiešām neredzēju cilvēkus, kuriem tā baznīca būtu vajadzīga. Taču tad, kad sāka kristīties un iesvētīties bērni no Bībeles pulciņa, sapratu, ka draudze atdzims. Domājot par to, vai būtu jāatjauno vecais dievnams vai arī jāceļ jauns, pārsvaru guva otrais viedoklis. Agrākā baznīcas vieta ir nomaļus no sabiedriskiem centriem. Tādēļ jauno baznīcu tika nolemts celt līdzās skolai un pagastmājai.
1999. gadā Konsistorijā tika iesniegtas jaunās baznīcas skices. 2003. gada 13. oktobrī tā tapusi gatava. Mācītājs Ralfs Kokins toreiz sprediķī teica: “Ir labi, ka šīs puses centrs vairs nebūs krogs vai veikals, bet gan Tā Kunga nams.”
Jāpiebilst, ka tagad draudzei ir pat divi mācītāji. R.Kokinam pievienojies Rolands Radziņš no Bauskas. Tādēļ dievkalpojumi dievnamā notiek katru svētdienu.
