Kaut arī Dzejas dienas izskanējušas, manuprāt, vēl ir īstais brīdis parunāt par dzeju. Ik rītu, atverot datoru, redzam jaunus draugu dienasgrāmatu ierakstus – dzeja, dzeja, dzeja… Ir vesela plejāde daudzrakstītāju, ik rītu solos sev vairāk neturpināt to lasīšanu, bet nākamajā dienā atkal lasu, lasu un… dusmojos.Dusmojos par zaudēto laiku, ko man nācies veltīt šiem darbiem. Un dusmojos par komentāriem, atsaucēm, par neizstrādātiem darbiem, par nepareizi lietotām vai, pareizāk sakot, nelietotām pieturas zīmēm. Šajā sakarā gribu piebilst, ka pēc piecu gadu publicēšanās «Zemgales vācelītē» šogad es pārstāju tajā līdzdarboties. Vienkārši nevēlējos publicēties grāmatā, kurā ir tik daudz pareizrakstības kļūdu. Katram var gadīties, bet pagājušā gada «vācelītē» labi ja desmit autoru, kuri raksta pareizi. Katrs taču var atrast kādu konsultantu – bijušo latviešu valodas skolotāju, erudītu kolēģi, inteliģentu kaimiņu vai pat vecāko klašu skolēnu, kurš prastu saskatīt dzejoļos teikumu konstrukcijas, divdabju teicienus, uzrunas, izsauksmes vārdus un tā tālāk. Simtiem kļūdu! To pašu var teikt arī par publicējumiem internetā.Vai šie dienasgrāmatu dzejoļu publicējumi tādā daudzumā patiešām autoram kaut ko dod? Vai draugu un paziņu atsauksmes sniedz pašapliecināšanos un ticību tam, ka es patiešām esmu dzejniece? Pa lielākai daļai atsauksmes un komentāri ir vienveidīgi, ar mīļvārdiņiem pavadīti un lēkājošām sirsniņām, smaidošiem ģīmīšiem un saulītēm izrotāti. Tie liecina par lasītāju neizveidoto vārdu krājumu savu izjūtu izteikšanai. Neskaitāmas reizes atkārtojas vārdi: vienreizēji! brīnišķīgi! bezgalīgi Tev pateicos! Kā vienmēr, Tu esi burvīga! Kaut gan bieži vien prasītos pavisam citi vārdi. Mēs negribam aizvainot dzejotāju un tā radām nepatiesas ilūzijas par internetā publicētā darba vērtību. Un vēl – vai jūs ticat, ka šorīt no rīta sacerētie un uz karstām pēdām nodrukātie dzejoļi tiešām ir šo slavējumu vērti? Rakstiet, krājiet, strādājiet ar tiem un gatavojieties tam augstākajam, kas dzejniekam var būt, – veidojiet grāmatu! Tā visu parādīs, ne ikdienas vakarnakts un šārīta dzejoļi internetā.Lai attālinātos no šo publicējumu «patērēšanas» un laika kavēšanas, kas man patiešām pašai vajadzīgs rakstīšanai (smieklīgi, vai ne?), esmu nolēmusi izrevidēt savu nekad nesatikto draugu un paviršo paziņu sarakstus. Taču es ļoti vēlētos, lai šis mans solis rakstītājiem liktu aizdomāties – vai labāk līdz zināmam laikam jaunradītos dzejoļus nepaturēt pie sevis, pārlasot un pārlasot pašam, strādājot ar vārdiem un pantu konstrukcijām.Nobeigumā fragments no Leldes Stumbres intervijas žurnālam «Kas jauns?»: «Vispirms jāsaprot, kas ir trohajs, kas jambs, un tikai pēc tam var skriet pa baltajiem pantiem un darboties bez atskaņām. Tagad pilns internets ar visādiem… tekstiem. Teksti – kas tas vispār ir? Teksts ir arī ziņa. Izlasīju, aizmirsu – un? Ja gribi nevis nodarboties ar tekstiem, bet rakstīt lugu, romānu, dzejoli, ir jāstrādā.» Un gribu piebilst – ir jālasa laba dzeja un grāmatas vispār.
