Taisnība jau vien ir tiem, kas saka – pēkšņi uzjundītā ņemšanās ap biogāzi lielā mērā ir lielās politikas un naudas padarīšana. Tracis šovasar sākās, jo kādam zemniekam, kas biogāzes rūpalu nav sācis, mērs bija pilns – viņš tāpat kā vairums citu vairs nespēj nomāt kaimiņa zemes kviešu laukiem, jo kaimiņš saprotamu iemeslu dēļ tās iznomā tiem, kas sola lielāku naudu. Bet to var solīt tikai tas, kam tā jau žvadz kabatā vai ir pārliecība par drīzu «vārīšanos». No kukurūzas zaļmasas «gāzējot» elektrību, par ko valsts atjaunojamās enerģijas vārdā apņēmusies maksāt dubultu tarifu, pie teju vai sapņainas peļņas var tikt dažu gadu laikā. Lāča pakalpojumu, solot lielu naudu bez jēdzīgiem nosacījumiem un kontroles mehānismiem, zemniekiem sagādājuši šīs pašas valdības politiķu priekšteči. Kad pirms dažiem gadiem ar skaļu troksni nāca gaismā fakts, ka teju visas biogāzes ražošanas kvotas klusi nokļuvušas viena pietuvināta Liepājas puses lielsaimnieka rokās, daži lauksaimnieki panāca gandrīz tādus pašus beznosacījuma labumus arī sev. Troksnis norima. Nozares ministri apņēmās, ka nu tikai būs kārtība, ka būs stingri noteikumi, ka kvotas ņems nost, ja noteiktā laikā neuzcels ražotnes un ja tajās raudzēs pārlieku daudz zaļmasas, nevis lopu mēslus. Tomēr kas šos noteikumus kontrolē? Tagad dzirdam, ka tam pašam Kurzemes laimīgajam uzņēmējam sagrābtās kvotas nemaz nav atņemtas, lai gan atbilstošu gāzes ražotņu skaitu tas nav sabūvējis. Tā vietā kvotas notirgojis citiem, atkal tiekot pie peļņas bez liela darba, bet ar gudru prātu. Būtu skumji, bet arī tas nepārsteigtu, ja kārtējo reizi, kad valstsvīri pieķērušies normatīvu sakārtošanai, šī jaukā rosība nāktu par labu atkal tikai dažiem, nevis tiem lauksaimniekiem, kas strādā melnām mutēm, negrābjot labumu no valsts kases. Bet varbūt pietiktu, ja kontrolētu pastāvošo noteikumu ievērošanu, nevis atkal radītu ko jaunu.
