«Man jautāja, kādas ir sajūtas pirms 1. septembra, bet jāsaka – nekādas! Tik grūti noticēt, ka vasara pagājusi. Gribas atpakaļ uz laukiem!» dažas dienas pirms jaunā mācību gada, ieķērusies elkonī, čukst kāda skolotāja. Neies jau skaļi bļaut par ko tādu, kad «rāmis» prasa darba sparu un mirdzošas acis stāties darba ierindā.
Jāatzīst, ka arī mūsu mājās, kur aug divi skolas bērni, par mācību gada tuvošanos liecina vien ieraksts kalendārā un sapirktās kancelejas preces, kaut pati daba smagām lietus lāsēm klaudzina un lapu dzeltenīgajām krāsām signalizē, ka rudens ir nieka rokas stiepiena attālumā un sen pienācis laiks pārslēgt iekšējos ātrumus jauniem dzīves apgriezieniem. Ļoti negribas, un grūti paskaidrot – kāpēc!
Iespējams, vainīgi tie paši lielie ikdienas ātrumi, kas nav ļāvuši vasarā pietiekami atpūsties. Bērniem agrie rīti, stundas līdz vēlai pēcpusdienai, vēl pulciņi un mājas darbi. Skolotājiem – skolas troksnis, spriedze savaldīt un iemācīt, darbu labošana un gatavošanās stundām. Un tas viss par 420 vai nedaudz vairāk eiro par slodzi «uz papīra».
Nedomāju, ka šo noguruma sajūtu kā uz burvju mājiena spētu mainīt mehāniska atalgojuma paaugstināšana, kaut, protams, finansiālā nestabilitāte un grūtības samaksāt rēķinus vāra nenormālu stresu. Šķiet, deviņos mācību gada mēnešos viss ir pārāk saspiests, daudz un par ātru. Gluži vai skaudība pārņem, klausoties apmaiņas skolēnu stāstus, kā, piemēram, Vācijā prestižā vidusskolā audzēkņi savu mācīšanās apņēmību un enerģiju velta dažiem lielākiem testiem, nevis tērē nemitīgajos sīkajos pārbaudes un mājas darbos, jo par to liks atzīmi. Latvijā esot pārāk liela kontrole, bet svarīgs taču rezultāts!
Ja šo dzīšanu un skriešanu mazinātu, iespējams, vairs nebūtu tik lielas pretestības garāka mācību gada idejai, kas, šķiet, atkal nobāzta dziļākos plauktos. Tas dāvātu mieru arī daudziem vecākiem, kuriem vairs nebūtu jālauza galva, kā savu atvasīti trīs garus mēnešus pieskatīt un nodarbināt. Citiem vārdiem – nepieciešams līdzsvars, jo vēl neviena pārmērība nav beigusies labi! ◆
