«Kāpēc man visu laiku neveicas? Kāpēc es savā dzīvē satieku neīstos vīriešus? Kāpēc nevaru atrast darbu? Kāpēc visu laiku jārisina vienas un tās pašas problēmas?» šie ir jautājumi, uz kuriem Līga pašlaik cenšas atrast atbildes. Bet neizdodas. Jauna, izskatīga, viena, ar mazu bērnu, bez iztikas līdzekļiem, izmisusi – šāds ir Līgas raksturojums. Dažkārt viņai liekas, ka jāmeklē cita dzīvesvieta, ka tā ir visu neveiksmju cēlonis. «Šajā mājā īrnieki visu laiku savā starpā kašķējas,» norāda Līga. Citureiz sievietei šķiet, ka vainīgi kaimiņi, kuri regulāri uzdzīvo un neļauj izgulēties vairākas naktis pēc kārtas. Dažbrīd mācas virsū mazvērtības kompleksi, un Līgai liekas, ka viņa neko neprot.Kad dzīve izdomāta krustām un šķērsām, viņa nonāk pie secinājuma: «Pēc visa notikušā es nekad vairs nesākšu dzīvot kopā ar vīrieti tikai tādēļ, lai nebūtu viena.» Līga savos 30 gados divreiz sākusi kopdzīvi, abas tā beigusies neveiksmīgi. No pirmajām attiecībām Līgai ir meita, par kuru sieviete saka: «Tas ir vienīgais, kas man šobrīd dzīvē ir.» No meitiņas tēta Līga bēga, gluži tāpat kā tas redzēts filmās – iesēdās taksometrā un lūdza aizvest tālu, tālu. Otro vīrieti Līga padzina. Abiem viņas dzīves vīriešiem bija viens netikums – viņi pārmēru lietoja alkoholu. Pirmais pavērsiensKad Līgas meitiņai bija trīs mēneši, viņa saprata, ka ilgāk kopā ar bērna tēvu vairs dzīvot nespēj. «Sāku viņu ienīst. Man viņš kļuva tik pretīgs, ka pat riebās, kā viņš naktīs guļot elpo. Kad viņš devās prom uz ilgāku laiku, ātrumā sametu somā bērnam nepieciešamās mantas un izsaucu taksi,» kā bēgusi no attiecībām, pastāsta sieviete. Abi dzīvoja nereģistrētā laulībā. Kāpēc bija jābēg, kāpēc nevarēja šķirties vienojoties? «Viņš mani nelaida prom, pastāvēja uz to, ka ir jāpaliek pie viņa,» atbild Līga. Taču uzreiz saraut attiecības neizdevās. Pēc neilga laika meitiņas tēvs uzzināja, kur Līga dzīvo, un ieradās ciemos. «Viņš ienāca dzīvoklī, paņēma mazo un aiznesa. Ko es viņam varēju izdarīt – sist, skrāpēt? Man kājas kļuva ļenganas. Pagāja laiks, kamēr es atguvos. Devos uz policiju. Jau noskaņojos uz to, ka man teiks: tēvam vienlīdzīgas tiesības ar māti, un bērns pagaidām paliks pie tēva. Taču policija rīkojās ātri, nostrādāja fakts, ka bērnu baroju ar krūti. «Viņa nebija pieradināta pie pudeles un knupīša. Kad meitiņu un tēvu atveda uz policiju, bērns jau kliedza, cik ļoti bija izsalcis. Turpat viņu paēdināju, un meitiņa palika pie manis,» atceras Līga. Vēl ilgu laiku meitiņas tēvs mēģināja pierunāt viņu turpināt kopdzīvi. Taču Līga savu lēmumu nemainīja.«Atkal viena un bez iztikas līdzekļiem,» savu tagadējo dzīvi raksturo sieviete. Jau vairākus mēnešus Līga nenopelna pat dažus desmitus latu mēnesī. «Abas ar meitu pārtiekam no alimentu naudas, kas ir 45 lati mēnesī,» atzīst Līga. Kad situācija kļuva pavisam kritiska, sieviete nolēma lūgt palīdzību pašvaldībai. «Uzrakstīju iesniegumu un lūdzu sociālo pabalstu. Pazemojoši bija komisijai skaidrot savu pašreizējo situāciju. Man uzdeva jautājumus arī par to, kāpēc nestrādāju, par ģimeni, par sadzīvi. Vienā mirklī jau gribēju teikt: ja nevar pabalstu piešķirt, nevajag ar’. Pēc neilga laika man kontā ieskaitīja naudu. Biju pārsteigta un priecīga, bet otrreiz negribētu komisijas priekšā stāstīt, ka man nav naudas. Es jau neprasu palīdzību regulāri, šī bija pirmā reize. Zinu ģimenes, kurām pašvaldība regulāri izmaksā pabalstus. Man šī bija pirmā, un ceru, ka vienīgā,» stāsta Līga. Jau trešo gadu Līgai nav pastāvīga darba. Ražošanas uzņēmums, kurā viņa strādāja, samazināja darbinieku skaitu. Lai ietaupītu uz nodokļu maksāšanu valstij, uzņēmējs pāris darbinieku nodarbina oficiāli, bet daži strādā neoficiāli. Bez darba līguma piekrita strādāt arī Līga, kad viņai beidzās bezdarbnieka pabalsts. «Maksā minimumu – par vienas dienas darbu saņemu 10 latu. Jāstrādā tad, kad ir pasūtījumi, bieži sanāk vienkārši sēdēt mājās, jo darba nav. Ja mēnesī nopelna 100 latu, tad tas jau ir labi,» stāsta sieviete. «Esmu meklējusi darbu citur. Man ir nepieciešams tāds darbs, kas būtu savienojams ar meitas pieskatīšanu. Lai esmu mājās, kad viņai beidzas bērnudārzs. Līdz šim to atrast nav izdevies. Rudenī biju pieteikusies strādāt vienā skolas virtuvē. Mani uzaicināja uz darba interviju un piedāvāja bufetnieces darbu. Bet es tādu neprotu darīt. Nevaru strādāt vietā, kur jāapkalpo daudzi cilvēki, kur vidusskolēni mani mulsinās. Esmu rūpīga un varu precīzi strādāt kādā ražotnē, kur nav tiešas saskares ar klientiem,» savas iespējas kritiski vērtē Līga. Sievietei ir pamatizglītība un nepabeigta arodskolas izglītība kokapstrādē.Izeju pagaidām neredzPar nākotni Līgai rožainu sapņu nav: «Tik bezpalīdzīgi nejutos pat toreiz, kad nolēmu pamest meitiņas tēti. Arī toreiz dzīvei naudas bija maz. Māmiņalga maza, taču es zināju, ka spēšu par sevi un bērnu parūpēties. Atradu auklīti, sameklēju darbu kafejnīcā. Arī bērnudārzā vieta atradās. Bet tagad neredzu veidu, kā pārkāpt melnajai strīpai manā dzīvē. Tuvojas vasara, zinu, ka daudzas kafejnīcas meklē sezonai darbiniekus, bet man nebūs, kas pieskata meitu. Es nevaru septiņgadīgu bērnu atstāt uz visu dienu vienu pašu. Algot auklīti arī nevaru. Tad jau visa alga aizies samaksā auklītei. Man nav neviena radinieka, kam lūgt palīdzību. Māte nomira «ar sirdi», tikko biju sākusi patstāvīgu dzīvi. Par tēvu nekādu ziņu nav kopš bērnības. Brālis jau vairākus gadus ir peļņā ārzemēs. Vienīgā gaisma tuneļa galā – meita drīz būs paaugusies, sāks iet skolā un kļūs patstāvīgāka. Tad varēšu sameklēt pastāvīgāku darbu,» prāto Līga. Par attiecībām ar vīriešiem sieviete spriež: «Negribu tādu, kurš man jāgana, kurš vakarā piedzēries atnāk mājās un par kuru man no meitas kauns. Negribu, lai viņai veidojas nepareizs priekšstats par to, kādai ir jābūt ģimenei. Tad labāk dzīvot vienai,» nolēmusi Līga. SVARĪGA ir PLECA SAJŪTAJURIS DILBA, RESURSU CENTRA SIEVIETĒM «MARTA» SPECIĀLISTU KOMANDAS VADĪTĀJSIR CILVĒKI, kuriem pietiek ar pirmo apdraudējumu, lai mainītu savu dzīvi. Taču ir sievietes, kuras gatavas pārmaiņām, kad nodzīvojušas vardarbīgās attiecībās 10 vai pat 20 gadu. Šādos gadījumos ir svarīga sievietes pašas vēlme saņemt palīdzību, nevis apkārtējo norādījumi, ko nepieciešams darīt. Ja sieviete nav gatava spert izšķirošo soli, tad vissliktākais, ko apkārtējie var izdarīt, ir novērsties no viņas. MĒDZ GADĪTIES, ka sieviete sper izšķirošo soli, taču pēc laika atgriežas vecās problēmas. Mēdz gadīties, ka radi, draugi vai kaimiņi sāk pārmest sievietei, ka viņa neko nedara, lai situāciju mainītu. Pārmetumi ir līdzvērtīgi grūdienam atpakaļ bezdibenī. Sievietei ir svarīgi zināt, ka nepieciešamības gadījumā būs kāds cilvēks, organizācija, kas palīdzēs. Ir svarīga pleca sajūta. Pat ja sieviete uzreiz neizmanto palīdzību, saprotoša attieksme ir labs sākums. KAD SIEVIETE BŪS GATAVA PĀRMAIŅĀM, viņa šo palīdzību izmantos. Līdzcilvēki izmisušajai var palīdzēt, noskaidrojot, kur var saņemt reālu palīdzību, kur atrodas tuvākais krīžu centrs, kur pašvaldībā jāvēršas, lai saņemtu, piemēram, pabalstu vai psihologa konsultācijas.
