Ēnu ekonomika veido pusi no visa iekšzemes kopprodukta; nemaksājam nodokļus; pērkam nelegālas preces un pakalpojumus – šīs apzelētās frāzes dažiem vairs nešķiet apnicīgas, bet jau pat šķebinošas. Tomēr, ikdienā slānot sabiedrību ar šiem izteicieniem, bieži vien atvēzētās pletnes turētāji piemirst par iemesliem, kādēļ parastais darba ņēmējs ir spiests ierausties miglainās ekonomikas mazāk caurskatāmajā daļā. Ne jau tikai trūkums liek cigaretes pirkt gadiem zināmajā šaubīgajā dzīvoklītī. Ja desai naudas nepietiktu, tās nebūtu arī smēķiem. Kur godaprāts pret valsti? Vairums droši vien muļķīgi vai pat nicīgi pasmaida. Ja jau nelīdz pensionāru, skolotāju un slimnieku pieminēšana (jo viņu labklājība tieši atkarīga no nodokļu maksāšanas), žēlabainas runas ar apelēšanu pie sirdsapziņas būtu vēl jo klišejiskākas.Diemžēl realitāte ir tā, ka arī daudzi uzņēmēji vārdus «nodokļu maksāšana» nu jau uztver kā lamas. Kādreizējais «attaisnojums», ka valsti var mazliet apčakarēt uz krīzes rēķina, vairs nestrādā, jo ne tikai abstrakti cipari birojsēdekļu deldētāju radītajās tabulās liecina par ekonomikas atlabšanu. Arī pašiem komersantiem arvien biežāk starp ierastajām žēlabām pasprūk teikumi, ka ražošana aug, eksports kāpj, vajadzīgi strādājošo papildspēki. Tomēr ne tik bieži no viņiem dzird par lēmumu godīgāk maksāt nodokļus, plānākas padarot aploksnes.Bet tieši darba devēji ir pirmais «taustāmais» piemērs nodarbinātajam, kura domas par legālu preču pirkšanu izgaisina šefu atsviestā «melnā» alga. Var jau teikt, ka godīgam strādniekam ir iespēja iet uz firmu, kas nodokļus maksā. Tikai tādam strādniekam ir vienalga, vai nodokļus nemaksā gateris, desu cehs, zemnieks vai autobusu montētājs. Jo var būt vēl sliktāk – kavē algu vai nesamaksā neko. Turklāt tās pašas aplokšņu algas darbiniekus pienaglo uzņēmējam – slimot nevar atļauties, bet pamest darbu nav vērts. Alkatīgie un atkarīgie…
