Pašreizējo situāciju Jelgavas kokapstrādes uzņēmumā «Flora», kura nosaukums radies pirms 21 gada līdz ar pievēršanos puķu sīpolu un rožu stādu tirdzniecībai, tā īpašnieks sauc par stabilu un vēl nebijušu. Logu ražošanas kompānijas vadītājs līdz rudenim plāno sasniegt ambiciozus mērķus, nodarbinot 150 strādājošo – tikpat, cik bija «treknajos gados».
«Floras» valdes priekšsēdētājs Māris Bušs, izrādot ražotni, lepojas, ka viss logu ražošanas process ir paša uzņēmuma rokās. «Tagad mēs sākam ar baļķi. Vēl pirms diviem gadiem iepirkām dēļus, taču dēļu ražotāji nav elastīgi – piedāvā to, kas pašiem izdevīgi. Tāpēc uzlikām savus gaterus, pirms mēneša vēl vienu un tagad dēļus ražojam paši,» stāsta M.Bušs, piebilstot, ka logi pamatā top no vietējās priedes, arī ozola un lapegles. Baļķu deficīta problēmu atrisinājuši «Latvijas valsts meži», jo, kā spriež M.Bušs, kaut arī valsts uzņēmums cērt lielu apjomu, dara to pareizi, māk sašķirot un sagatavot pārdošanai.Lepns M.Bušs ir arī par to, ka uzņēmumu no pašiem pirmsākumiem līdz «pilngadībai» izdevies noturēt vienas ģimenes rokās. «Es esmu valdes priekšsēdētājs, dēls – direktors. Iepriekš strādāja arī meita, viņa tagad rūpējas par jaunās paaudzes audzināšanu,» atklāj uzņēmējs.Vietējais kapitāls un darbinieki«Flora» 1991. gadā sāka ar tulpju sīpolu un rožu stādu tirdzniecību uz Krieviju. «Bet 1994. gadā parādījās «robežas», energoresursi kļuva dārgāki, sapratām, ka ar biznesu ir cauri. Iepriekš biju Jelgavas starpkolhozu celtnieku organizācijas darbinieks, tāpēc nopirku SCO telpas un sākām ražot līmētās brusas. Sākumā bija 12 darbinieku, no rīta visi atnāca, savāca no iepriekšējā vakara palikušās tukšās pudeles, kaut ko nozaga, pārdeva un līdz vakaram bija «gatavi». Visus uzreiz atlaist nevarēja, tāpēc sākām pakāpeniski – kolektīvu nomainījām apmēram gada laikā,» par biznesa sākumu stāsta M.Bušs.Ar kādu vācu firmu noslēgts līzinga līgums par iekārtu iegādi, jo vācieši kredītu piedāvāja ar 13 procentiem, bet Latvijā banku likme bija ap 30 procentu. «1996. gadā sākām ražot logus, jo tie tāpat kā mēbeles ir produkts ar augstu pievienoto vērtību – vēl vērtīgākus tos padarīt vairs nevar. Pašlaik esam izpildījuši visu, ko no uzņēmēja prasa valsts, – izmantojam vietējo materiālu un darbaspēku, vairāk nekā 80 procentu saražotā eksportējam, «Florā» ir tikai latviešu kapitāls,» stāsta vadītājs.Vairāk par tūkstoti nepelnaUzņēmums Jelgavas nomalē aizņem 2,5 hektāru platību, apsildāmās ražošanas platības izvietotas 3000 kvadrātmetru. «Pirms diviem gadiem nodarbinājām 65 darbiniekus, tagad 120. Ceram, ka līdz rudenim atkal sasniegsim «trekno» gadu līmenī un būs 150,» stāsta M.Bušs, smejot, ka kolektīvā lielākoties ir gados jauni cilvēki, viņš vienīgais pensionārs. Izrādot cehu, kurā dēļus atbrīvo no zariem, uzņēmējs atklāj – sievietes dažkārt ir labākas darbinieces: «Pamēģini vīrieti ielikt šādā darbā. Viņš grib saņemt naudu, bet sievietei jāuztur ģimene, tāpēc viņa apzinīgi veic arī šādus pienākumus. Katrs posms ir ļoti svarīgs, ja kādā atklāsim brāķi, viss process būs jāsāk no jauna.»Priekšnieka teiktajam piekrīt arī Tamāra Koržāne, kuru «Ziņas» uzrunā slīpēšanas telpās. Viņa «Florā» strādā sešus gadus, kā pati saka, ar pārtraukumiem, jo kādu laiku nostrādājusi arī banku sektorā, kur darbu nācies atstāt štatu samazināšanas dēļ. «Vadība mūs vienmēr atbalsta. Arī kolektīvs jauks, ja atnāk kāds jauniņais, apmācām, dodam padomus. Mēs logu sagataves slīpējam pirms krāsošanas, viss jāizdara rūpīgi, citādi pēc tam nāksies pārtaisīt,» stāsta slīpētāja, kura arī ar atalgojumu apmierināta.M.Bušs neslēpj, ka daļa darbinieku saņem minimālo algu, taču apmēram puse nopelna līdz 400 latu «uz rokas», pārējie vairāk. «Virs tūkstoša neviena nav. Svarīga ir attieksme pret darbu. Ja gribi visu mūžu slīpēt, slīpēsi, bet, ja atnāc un palūdz, lai tevi vēl iemāca krāsot, arī nopelnīsi vairāk,» viņš stāsta un piebilst, ka labi darbinieki uzņēmumā vajadzīgi arī pašlaik, lai līdz rudenim ieietu vecajās sliedēs. Attīsta biznesu ar Krieviju«Līdz šim mums gājis kā pa celmiem. Bet tagad iestājusies stabilitāte, ko visu mūžu esam gaidījuši. 2009. gada janvārī ieņēmumi no logu pārdošanas bija 6000 latu mēnesī, likās, ka tuvojas bankrots. Tad es «nopūtu putekļus» no telefongrāmatām un zvanīju Krievijas partneriem, ar kuriem sadarbojos puķu tirdzniecībā. Tā sākām biznesu ar krieviem, tagad mums Maskavā 900 metru attālumā no Kremļa ir sava pārstāvniecība, kas organizē un vada dīleru tīklu,» dižojas M.Bušs, skaidrojot, ka austrumu kaimiņvalsts klientiem «Flora» pārsvarā piegādā ekskluzīvus un dārgus logus.Eksporta apjoms uz Krieviju arvien palielinās, taču joprojām lielāko daļu logu ved uz ES valstīm. «Pirms tam gribējām tikt Eiropā, taču nekas nesanāca, jo eiropieši pērk preces no vietējiem. Bet pēc krīzes rietumos viņu cenas kļuva augstākas nekā mūsējās, tāpēc šogad janvārī mūs sāka «gāzt» arī Eiropa,» priecājas M.Bušs, kurš pateicīgs arī krīzei Latvijā, jo pirms tam «jebkurš, kas ir dzīvs, bez 500 latu algas pat «tačku» stumt negribēja». Viņaprāt, arī «Florai» krīze nākusi par labu – uzņēmums «attīrījies» no nevajadzīgām funkcijām un darbiniekiem.Bagāts nebūsiPašlaik uzņēmējs domā par ražošanas paplašināšanu, bet skeptiski raugās uz līdzfinansējuma piesaisti no ES fondiem. «Tā ir tik liela birokrātija! Cerēt uz Eiropu var tikai tie, kas dzīvo no valsts un pašvaldību pasūtījumiem, kad ir vienalga – labot ceļu šogad vai nākamgad. Bet man iekārtas nepieciešamas pēc pāris mēnešiem, nevis gada, tāpēc labāk paņemu kredītu bankā,» savu nostāju skaidro uzņēmējs.Arī valsts un pašvaldību iepirkumi viņu nepiesaista: «Agrāk kādos divos iepirkumos esam piedalījušies, bet vairs ne. Riebjas, ka, ieejot pie «puņķaina» ierēdņa, viņš uz tevi skatās un gaida, kad dosi kukuli.» Pēdējos četros gados uzņēmums nodokļos nomaksājis vairāk nekā miljonu latu, plānots, ka šogad kompānijas apgrozījums būs pāri diviem miljoniem latu, bet «labajos laikos» bija pāri četriem. Nupat atkal sācis strādāt ar peļņu, bet, rezumējot stāstu par savu komercdarbību, M.Bušs saka: «Uzņēmējs nekad nebūs bagāts, tikai pārticis, jo nopelnītais atkal jāinvestē attīstībā.» Pieskaitāma pie «labajiem»Valdis Dūms, Zemgales Reģionālās valsts darba inspekcijas vadītājs Par «Floru» neko sliktu nevaru teikt. Jācer, ka būs vairāk tādu uzņēmumu, kas prasības izpilda. Kokapstrāde ir viena no bīstamākajām nozarēm. Pēc pēdējās kampaņas, kad pārbaudījām mežizstrādes un kokapstrādes uzņēmumus, secinājām, ka šajās nozarēs ir tikai «labi» un tikai «slikti», vidusslāņa nav. Flora ir pieskaitāma pie tiem «labajiem».
