2001. gada novembrī Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas speciālisti pēc Sesavas pagasta Padomes uzaicinājuma apmeklēja un novērtēja Bērvircavas muižas kungu māju.
2001. gada novembrī Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas speciālisti pēc Sesavas pagasta Padomes uzaicinājuma apmeklēja un novērtēja Bērvircavas muižas kungu māju.
Pagasta vadība lūdza padomu – ko darīt ar šo pamesto ēku blakus kultūras namam. Domāts bija to nojaukt vai arī meklēt kādu, kas būtu ar mieru ieguldīt līdzekļus atjaunošanā, rodot atbilstošu un nepieciešamu izmantošanas veidu.
Kungu māja patiesi bija sliktā izskatā – bez logiem un durvīm, tekošu jumtu, piedrazotām telpām. Taču, tā kā 19. gadsimta otrajai pusei raksturīga koka būve ar klasisko elementu un atsevišķu gotikas formu apvienojumu fasādēs, ēka kopā ar parku ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis (valsts aizsardzības Nr.5242). Tātad to drīkst nojaukt tikai tad, ja pieminekļa kultūrvēsturiskā vērtība ir pilnīgi zudusi. Par to arī inspekcijas speciālisti centās pārliecināties. Izstaigājot ēkas otro stāvu, ar skumjām vajadzēja vērot, ka lielākā daļa grīdas dēļu ir nozudusi vietējo iedzīvotāju krāsnīs. Tādējādi atsedzās pārsegumu sijas. Liels bija klātesošo pārsteigums, uz to sāniem ieraugot 18. gadsimta sākumam raksturīgus gleznojumus. Tie nav saglabājušies pilnīgi uz visām sijām, taču nav nosaucami arī par fragmentiem. Uz vienas sijas kāds meistars ieskicējis vīnogu vītnes, uz citas redzama akantu lapu vītne gaiši brūnos un baltos toņos ar ziliem ziediem ielokos. Uz minētām sijām gleznojumu fons ir tumšs, bet citā vietā sijas ir balsinātas. Te gleznojumi ir piesātinātāki un greznāki – akantu lapu vijumi pāraug rombveida un pusapļa ornamentā. Arī toņi ir citādi – sarkanbrūni, gaiši un tumši zaļi. Gleznojumu atšķirība un siju izvietojums pārliecināja, ka katras telpas noformējums bijis citāds.
Negaidītais gleznojumu atklājums rosināja domāt arī par citu guļbūves konstruktīvo elementu, piemēram, sienu un ailu saglabāšanos no 18. gadsimta sākuma vai pirmā ceturkšņa. Inspekcijas darbinieki atkārtoti apmeklēja Bērvircavu decembrī. Šoreiz brauciena mērķis bija uzzināt, cik lielā mērā ēka saistāma ar 18. gadsimta sākumu. Apgleznoto siju izvietojums liecināja, ka ēkas senākā daļa ir kreisā, raugoties no pagalma puses. Tātad 19. gadsimta otrajā pusē kungu māja ir pagarināta, apšūta ar dēļiem un tai uzcelts otrais stāvs. Senākās daļas sienu zondāža sagādāja nākamo pārsteigumu – guļbūvei bija krusta pakši. Tas ir visai netipisks risinājums kungu mājai, taču jāatceras celtniecības laiks – Ziemeļu kara sekas vēl neļāva celt greznas rezidences, tādēļ bija jāapmierinās ar zemnieku mājai līdzīgu mitekli. Iekštelpas varēja izveidot greznākas – ar gleznojumiem, kas varbūt sedza ne tikai pārseguma sijas, bet arī daļu sienas, kā, piemēram, Ungurmuižas kungu mājā, Mencendorfa namā Rīgā, Liepājā, Kungu ielā 6 un citur.
Ne mazāk interesanti ir senās ēkas vēlāko gadsimtu uzslāņojumi. Kungu mājas senākajā daļā no 19. gadsimta otrās puses saglabājies vienkāršs griestu plafons, iekšdurvju portāli un neliels kupolveida iedziļinājums ar profilētu apmali halles griestos, kas, iespējams, bija domāts lustras novietošanai. Nav šaubu, ka izpētes gaitā vēl atklātos ne viens vien jaunums.
Minētais liecina, ka Bērvircavas muižas kungu mājas senākā daļa ir unikāls no 18. gadsimta sākuma saglabājies objekts, kura izpēte un restaurācija būtu aktuāls uzdevums. Varbūt būtu pieļaujama 19. gadsimta otrās puses uzslāņojumu likvidācija, tādējādi atsedzot senu vienstāva guļbūvi, kas liecinātu par 18. gadsimta sākuma celtniecības tradīcijām, estētisko izpratni un sadzīves apstākļiem. Ja ieceri izdotos realizēt, Latvijas kultūras mantojums papildinātos par vēl vienu ievērības cienīgu objektu.
