Iepazīstinot ar arhitektūrā bagāto pilsētu, kas gājusi bojā Otrā pasaules karā, Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs izdevis grāmatu “Jelgavas albums. Jelgava senajās pastkartēs”.
Vēstures avots
Pasaulē pirmo pastkarti sievai 1415. gada Valentīna dienā nosūtījis franču dzejnieks Šarls. Jelgavā pastkaršu sūtīšana un saņemšana kļuvusi populāra ap 1895. gadu, ar kuru datējama vecākā zināmā pastkarte. Šodien vēsturnieki par pastkartēm priecājas, jo pēc tām var spriest gan par bojāgājušo pilsētas apbūvi, pilsētvidi, gan jelgavnieku paradumiem un valodu – tās kalpo kā vērtīgs vēstures avots.
Kā stāsta muzeja direktore Gita Grase, nebija jomas, kas nebūtu attēlota pastkartēs. “Mums, muzejniekiem, ir svarīgi, ko mēs varam saskatīt atklātnēs. Pirmais un pats galvenais tomēr ir mūsu pilsēta.” Muzeja krājumā ir vairāki tūkstoši pastkaršu, no kurām sākotnēji bija iecerēts albumā iekļaut simt, tomēr atlases gaitā to skaits palielinājies. Pie pastkaršu atlases strādājis viss muzeja kolektīvs.
Redzama zudusī Jelgava
Albumā apkopotas 19. gadsimta beigu–20. gadsimta vidus pastkartes. Muzeja galvenais krājuma glabātājs Aldis Barševskis stāsta, ka muzeja kolekcijā pastkartes vairumā nokļuvušas, sākot ar 1999. gadu. Viņš arī uzteic kādreizējo krājuma glabātāju Andreju Dābolu, kura precīzie datējumi palīdzējuši albuma izveidē.
Savulaik cilvēki daudz sūtījuši pastkartes kā sveicienu svētkos – Ziemassvētkos, Jaunajā gadā, Lieldienās, Līgo. Kā norāda A.Barševskis, pastkartēs bieži vien atrodama vērtīga informācija, kuras nav nevienā muzeja rīcībā esošā fotogrāfijā. Piemēram, nav nevienas fotogrāfijas, kurās būtu redzamas Svētās Vienības baznīcas vitrāžas, taču pastkartē tās ir iemūžinātas. Tāpat pastkarte liecina, ka pie pils kādreiz atradies bērnu rotaļu laukums. Pastkartēs attēlota arī pareizticīgo kapella pils pagalmā, Lindes viesnīca, Hercoga Jēkaba kanāls. Tāpat var spriest, ka jelgavnieki kādreiz slidojuši pa Driksu, un redzams, kā plūdu laikā cilvēki vizinās uz ledus gabala. Pastkartes ļauj spriest arī par sūtītāju un saņēmēju nacionalitātēm, jo kādā no tām pats vārds “pastkarte” uzrakstīts 13 valodās. A.Barševskis lēš, ka pēc pastkartēm, piesaistot speciālistus, varētu spriest arī par vecās apbūves māju augstumu vai atstatumu starp ēkām. Viņš secina – rūpīgs vērotājs varētu ļoti daudz pateikt par Jelgavu.
Aicina krāt
Liels ieguvums 2002. gadā muzejam bijusi pastkaršu kolekcionāra Modra Ziemeļa kolekcija, ko muzejs iegādājies par pašizmaksu – summu, ko kungs tajās iztērējis. 27 gadu laikā viņš sakrājis tuvu 2500 kartītēm. Kā pats saka, kolekcionāru nelaime bieži ir tā, ka viņi krāj visu, taču M.Ziemelis sev par mērķi bija izvirzījis krāt tikai tās, kas saistītas ar Jelgavu. Pastkartes iegādāties nemaz nav bijis tik viegli, jo pēc kara tirdziņus stipri kontrolējusi milicija, kas pirkumu varēja atņemt un iznīcināt. Šķirties no gadiem krātajām pastkartēm nebija viegli. Par tām interesējušies arī divi baltvācu kolekcionāri, taču kā pilsētas patriots M.Ziemelis tās tomēr novēlējis muzejam. “Aicinu visus krāt,” tā entuziasts.
Pastkaršu albumu, kas tapis ar Jelgavas pašvaldības atbalstu un ko var iegādāties muzeja kasē, svinīgā pasākumā pirmie saņēma tā tapšanā iesaistītie un muzeja sadarbības partneri. Viņu vidū arī Jelgavas Amatu vidusskolas direktore Edīte Bišere un skolotājas Aina Tāluma un Ligita Ziemele, kuru vadībā pasākuma viesiem galdā tika celts Amatu vidusskolā tapušais Jelgavas prezentācijas deserts “Šarlotes skūpsts”. Pēc pilsētas pasūtījuma tas tapa 2011. gada novembrī, bet aktualizēts pērn, tiekoties ar pilsētas restorānu un kafejnīcu pārstāvjiem.
