Vakar pēcpusdienā Īles mežā tika atklāta piemiņas zīme Īles partizāniem. Līdzās latviešiem stāvēja arī lietuvieši.
Vakar pēcpusdienā Īles mežā tika atklāta piemiņas zīme Īles partizāniem. Līdzās latviešiem stāvēja arī lietuvieši.
Nacionālo Daugavas Vanagu Dobeles rajona nodaļas valdes priekšsēdētājs Laimonis Ezergailis kavējās atmiņās un stāstīja par to, kā veidojušās partizānu vienības Latvijā. Vispirms tas noticis Vidzemē un Latgalē, pēc Otrā pasaules kara Zemgalē un Kurzemē. Tajās apvienojušies vīri un sievas, kam dārgāka par visu bi-jusi Latvijas brīvība.
Zemgalē pati stiprākā bijusi Īles partizānu vienība, otrā Ukru grupa, ko dēvējuši par «kuiļu vienību». Tā gan kritusi jau 1948. gadā, toties Īles partizāni noturējušies līdz 1949. gada 17. martam.
Piemiņas pasākumā kādreizējais Īles partizāns Alfons Kalniņš teica:
Saka, ka laiks dziedē rētas un mazina sāpes. Nav taisnība! Man nav pat jānāk uz šejieni, lai atcerētos visu, kā bija. Un ticiet man sāp tāpat, kā toreiz…
Toreiz, saulainā 1949. gada 17. marta rītā partizānu bunkuram negaidīti uzbruka ienaidnieks. Cīņa uz dzīvību un nāvi ilga piecas stundas. Partizāni krita viens pēc otra. Dažbrīd šķitis, ka tu viens pats esi palicis dzīvajos. Uz bunkuru šauts, tas ir spridzināts un dedzināts.
Dūmi tajā bijuši tik biezi, ka pat petrolejas lampa nodzisusi no skābekļa trūkuma. Kad galīgi vairs nebija, ko elpot, septiņi latviešu un divi lietuviešu vīri bijuši spiesti nākt ārā no bunkura…
Pieminekli svinīgi atklāja Īles nacionālais partizāns, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Modris Zihmanis un Zebrenes pagasta padomes priekšsēdētājs Valdis Andiņš. Pieminekli iesvētīja Dobeles evanģēliski luteriskās draudzes un Lietuvas katoļu draudzes mācītāji. Svinīgajā brīdī dziedāja Dobeles un Saldus zemessargu ansambļi.
