Pirms gadiem desmit strādāju par inspektoru Olaines nelegālo imigrantu nometnē.
Pirms gadiem desmit strādāju par inspektoru Olaines nelegālo imigrantu nometnē. Toreiz tur dzīvoja ap simt trīsdesmit cilvēku, pārsvarā sievietes un bērni, kas bija atstājuši Vidējo Austrumu valstis – Irāku, Irānu, Afganistānu. Pirms dažām nedēļām jau kā žurnālists Olaines nometnē uz brīdi atgriezos. Un tam bija savs iemesls.
Kā nelegālie imigranti nokļūst Latvijā? Par vairāk nekā simts nelegāli ieceļojušajiem kurdiem, afgāņiem un arābiem, “pateicoties” kuriem pirms desmit gadiem tika dibināta Olaines nelegālo imigrantu nometne, šie apstākļi ir diezgan skaidri. Viņu mērķis bija nokļūt kādā no ekonomiski augsti attīstītām, labklājīgām Rietumu valstīm. Bēgļi bija paļāvušies uz kontrabandistiem, kas viņus turp arī aizvedīs. Taču tieši Latvijas teritorijā viņiem gadījās kāds misēklis, proti, vai nu kontrabandistu kuģis Rīgas jūras līcī uzsēdās uz sēkļa, vai nu zemessargi modri pamanīja šo bēgļu grupu nofraktētā autobusā, kas bija ceļā uz ostu, vai tamlīdzīgi. Vienā otrā gadījumā, ejot kontrabandistu pavadā, šie cilvēki bija atradušies pat dzīvības briesmās.
Olaines nometnē viņi iestrēga pamatīgi. No vienas puses, pēc Eiropas mērogiem nabadzīgajā Latvijā ciemiņi palikt nevēlējās (to gan viņiem arī vismaz sākumā nepiedāvāja), bet, no otras puses, – vācieši vai zviedri tos pretī neņēma. Taču šie cilvēki aktīvi rīkojās. Sazinājās ar jau iepriekš emigrējušajiem radiem, deklarēja sevi kā smagi cietušus Sadama Huseina vai talibu režīma upurus. Īsāk sakot – tā vai citādi pāris gadu laikā viņi gandrīz visi bija no Latvijas prom Rietumos.
Sveiciens no Zviedrijas
Grūti pateikt, kādā atmiņā viņiem ir Olaines nometne. Droši vien jau ne visai labā. Ja neskaita dežuranta pavadībā organizētos pārgājienus uz Olaines tirgu, šie cilvēki galvenokārt dzīvoja aiz cietuma sētas. Manuprāt, pats bēdīgākais bija tas, ka apmēram divus gadus bērni (kopā ap piecdesmit) Olainē bija palikuši bez skolas. Droši vien Zviedrijā šīs ģimenes dzīvo krietni labāk, vismaz materiāli. Interesanti, ka dažus mēnešus pēc Latvijas atstāšanas kāds puisis, šķiet, no Irākas vārdā Semirs no Baltijas jūras rietumu krasta man piezvanīja. Bijušais Olaines nometnes iedzīvotājs izklausījās tīri priecīgs. Taču es neko daudz ar viņu sarunā neielaidos, jo sirdī imigrantu izceļošanu uz Rietumiem neatbalstīju. Ja jau Semira bēgšanai būtu politiski iemesli (Sadama Huseina tirānija vai kas tamlīdzīgs), tad jau nevajadzēja tik tālu doties. Turpat blakus Krievija taču parakstījusi Ženēvas bēgļu konvenciju, tāpēc tur droši vien mierīgi varēja sagaidīt pārmaiņas savā valstī. Skaidrs, ka Semirs par atgriešanos dzimtenē vairs nedomāja. Viņam vienkārši gribējās dzīvot pārtikušāk. Un turklāt darīt to uz zviedru, norvēģu, vāciešu vai, uzturoties Olainē, arī latviešu rēķina.
Somālieši no gaisa nekrīt
Gadus desmit likās, ka bēgļu kontrabanda mūsu zemi neko daudz neskars. No vienas puses, tam ir ģeogrāfiski cēloņi (bēgļu straumes vairāk veda caur Lietuvu un Poliju). Taču acīmredzot arī mūsu imigrācijas policija strādāja labi, un tā vai citādi krimināli noskaņotie ļautiņi Latvijā nebija ieinteresēti nodarboties ar bēgļu kontrabandu. Bet pēkšņi šovasar 4. augustā Latvijā tika aizturēti septiņi melnās rases cilvēki, kas sauca sevi par somāliešiem. Vai viņu teiktajam var ticēt, īsti nezinām. Kamēr rit lietas izmeklēšana, presei trūkst ziņu par to, kur un kā šie nelegālie imigranti aizturēti. Taču diez vai afrikāņi Latvijā nokrita gandrīz kā no gaisa un neviens latvietis par viņu ierašanos neko nezināja. Iespējams, kāds par to saņēma naudu, kas tagad savukārt tiek izvilkta no nodokļu maksātāju makiem. Taču līdz patiesības noskaidrošanai mums šie cilvēki Olainē ir jāuztur.
Pirmās pāris nedēļas afrikāņi nometnē dzīvoja klusi un mierīgi. Varēja domāt, ka apkārtējā pasaule viņus īpaši neinteresē. Salīdzinājumam var piebilst, ka pirms desmit gadiem kurdi un arābi uzvedās pavisam citādi. Viņi nekavējoties rakstīja vēstules, protestus, lūgumus, centās uzrunāt žurnālistus. Tolaik uz Olaini dabūja braukt gan starptautisko bēgļu organizāciju, gan Skandināvijas valstu (tur viņi vēlējās nokļūt) vēstniecību pārstāvji.
Vienai māmiņai septiņi bērni
Par tā saukto somāliešu nonākšanu Latvijā rakstīja visas mūsu nozīmīgākās avīzes. Tomēr interese par viņiem ātri vien izplēnēja. Vienīgais, kas pāris nedēļu pēc afrikāņu ierašanās vēlreiz piesaistījis žurnālistu uzmanību, ir fakts, ka pēkšņi šie cilvēki Latvijai lūdza politisko patvērumu. Nav manīts, ka tieši pēdējā laikā Somālijā plosītos pilsoņu karš vai bads. Ja par cilvēku labklājības līmeni spriestu pēc bērnu skaita ģimenē, tad dzīvi šajā Āfrikas valstī varētu saukt par brīnišķīgu. Iedzīvotāju skaits Somālijā pēdējo divdesmit gadu laikā dubultojies un droši vien šodien jau pārsniedz desmit miljonu. Vidēji rēķinot, vienai sievietei tur ir vairāk nekā septiņi bērni (latviešu māmiņām – vidēji 1,5).
Tomēr diez vai tāds mazliet ironisks skats te būtu īsti vietā. ANO Bēgļu komisijas izdotajā bukletā Āfrikas rags, šā kontinenta ziemeļaustrumi (tieši tur atrodas Somālija), minēts kā viens no desmit pasaules reģioniem, kur ANO iegulda lielus līdzekļus bēgļu problēmas risināšanai. Kari un militāri konflikti tur notiek kopš pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu beigām. Deviņdesmito gadu vidū ANO devusi patvērumu un atbalstu 1,6 miljoniem bēgļu, kas atgriezās mājās. Vislielākā etniskā grupa bijusi tieši somālieši. No otras puses, var priecāties, ka pēkšņi Latvijai kāds lūdz politisko patvērumu. Tas nozīmē, ka mūsu nabadzība ir stipri relatīva un šie cilvēki jūt – te varētu mierīgi un pārticīgi dzīvot, kaut gan bezdarbnieku pabalsti, stipendijas neiznāktu tik lielas kā tālāk Rietumos. Var arī piebilst, ka mūsu uzņēmēji jau sāk interesēties par lēta darbaspēka ievešanu. Latvijā trūkst darbaroku. Tomēr diez vai vairākums mūsu iedzīvotāju atzītu par labu, ka pie mums darbu sāk meklēt afrikāņi vai citu “karsto” reģionu pārstāvji. Viena no atmodas sākuma idejām bija tieši par to, lai tiktu apturēta iebraucēju plūsma no Austrumiem, kas jau būtībā bija centieni Latviju kolonizēt. Ja tagad Austrumu vietā nāktu Dienvidi vai Vidējie Austrumi, nekas jau būtībā nemainītos.
Ciemiņi – caur “ledusskapi”
Augusta pēdējās piektdienas rītā nolēmām pie somāliešiem aizbraukt. Olaine taču nav tālu, un personīgo iespaidu dēļ varbūt šajās pasaules problēmās kaut kas kļūtu skaidrāks. Ar nelegālajiem imigrantiem diemžēl runāt nebija atļauts. Un tas arī nebūtu iespējams, jo angliski viņi nerunājot, bet Somālijā izplatītajā arābu valodā es diemžēl vienīgi protu skaitīt līdz trīs (tas palicis atmiņā no bezbēdīgās dzīves studentu kopmītnē).
Interesanti, ka, iebraucot Olainē, nelegālo imigrantu nometni nemaz tik viegli nevarēja atrast. Labi zināju, ka šī iestāde atrodas blakus cietumam. Taču, piebraucot pie visādā ziņā respektablajiem cietuma vārtiem, izrādījās, ka nometnes korpusu no turienes var redzēt, taču nokļūšana tajā tagad ir no citas puses. Proti, mums vajadzēja pa smilšainu celiņu izbraukt cauri Olaines iedzīvotāju personīgo garāžu rindām un tikai tad nonācām pie necilajiem vārtiem ar sardzes namiņu un uzrakstu “Nelegālo imigrantu nometne.” Šajā sakarā ienāca atmiņā stāsts par somiem, kas vienu no savām lielākajām nelegālo imigrantu nometnēm bija ierīkojuši aiz polārā loka. Arī viņi taču saprot, ka liela daļa šo bēgļu ir atstājuši savas valstis ekonomisku apsvērumu dēļ un, pie viņiem atbraukuši, tīko uz somu sociālajām garantijām. Tādēļ arī nav brīnums, ka šādi ciemiņi vismaz sākumā tiek ielikti “ledusskapī”. Tur droši vien dažam labam domas par patvēruma lūgšanu šajā ziemeļzemē pāriet.
Ieilgušās lietainās brīvdienas
Nometnes priekšnieka vietas izpildītājs kapteinis Aigars Jefimovs mūs sagaidīja laipni. Drīz vien aizskārām jautājumu, kas notiktu, ja tā sauktā somāliešu robežšķērsošanas izmeklēšana un nu arī politiskā patvēruma lūguma izskatīšana ieilgtu (tieši tā bija ar kurdiem, afgāņiem un arābiem pirms desmit gadiem). Robežsargu kapteinis atbildēja, ka maksimālais laiks, ko cilvēks drīkstētu uzturēties nelegālo imigrantu nometnē, ir divdesmit mēnešu. Nevar taču šo cilvēku problēmas risināt bezgalīgi ilgi, jo tas nozīmētu turēt viņus mūža ieslodzījumā. Interesanti, ka šogad 13. septembrī noteikumus darba atļaujas saņemšanai ir mainījusi un arī pieņēmusi mūsu Labklājības ministrija. Proti, turpmāk patvēruma meklētāji Latvijā varēšot saņemt darba atļauju, kuru drīkstēs izmantot līdz galīgā lēmuma par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanai. Tad jau tīri apcietinājumā sēdēšana neiznāktu. Kādi strādnieki būtu šie pieci afrikāņu vīri un divas dāmas? A.Jefimovs teic, ka savu istabu viņi uzkopjot nevainojami, tāpēc droši vien varētu arī strādāt. Viena no bēglēm Aziza Ali Muhammeda esot dzimusi (apstiprinošu dokumentu tam nav) 1991. gadā. Pēc mūsu likumiem, Azizai tā kā vajadzētu vēl mācīties skolā, pēc starptautiskajiem – uz viņu vēl attiektos Bērnu tiesību konvencija. Te A.Jefimovs attrauc – nav novērots, ka meitene alktu krāt skolu zinības. Āfrikā meitas viņas vecumā jau esot izdotas pie vīriem un par izglītību lieki nedomājot.
Cik mēs varējām novērot, afrikāņi uzvedas kā viens otrs no mums lietainās brīvdienās. Skatās televīziju, guļ. Pēc vārdnīcām vai kādiem citiem pašizglītošanās instrumentiem neviens nejautāja. Nevarēja manīt, ka viņi gatavotos savai nākamajai dzīvei, kas ļoti varētu atšķirties no līdzšinējās, ja vien viņus neizdotos izraidīt atpakaļ uz dzimteni.
