Divas dienas aizvadītās nedēļas nogalē Zemgales Olimpiskajā centrā (ZOC) saimniekoja valsts labākie vieglatlēti. Pirmo reizi Jelgavas vēsturē šeit risinājās Latvijas čempionāts, un patīkami, ka ar labiem panākumiem izcēlās mājnieki – Jelgavas novada sportistu kontā četras zelta medaļas.
Dāmas uzvar sīvā cīņā, vīriem īstas konkurences navBez pārsteigumiem aizritēja šķēpa mešanas sacensības, kur vīriešu konkurencē uzvarēja favorīts Gatis Čakšs (Jelgavas novada sporta centrs/MSĢ), uzrādot šī čempionāta augstvērtīgāko rezultātu, raidot rīku 83,80 metru tālumā (IAAF tabulās vērtējams ar 1155 punktiem). Lai gan tas par deviņiem centimetriem atpalika no personiskā rekorda, toties iepriecināja metienu stabilitāte, jo piecos mēģinājumos izdevās raidīt šķēpu pāri 81 metra atzīmei.Sacensību pirmajā dienā labi iesākto svētdien turpināja mūspuses vesera un diska metēji. Vesera mešanā (kur sacensības ZOC centrālā laukuma seguma taupīšanas nolūkā notika Platonē) sievietēm par Latvijas čempioni kļuva Elva Vestarta (46,20 metri), bet sudraba medaļu ar rezultātu 45,56 metri izcīnīja Liene Roziņa (45,56). Abas minētās sportistes ir Jelgavas novada Sporta centra trenera Imanta Roziņa audzēknes. Diska mešanā ZOC galvenajā arēnā karsta (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē) cīņa izvērtās sieviešu konkurencē, kur līderes mainījās vai pēc katra mēģinājuma. Galu galā par Latvijas čempioni kļuva Inga Miķelsone-Leimane (45,70 metri), apsteidzot gan savu komandas biedreni Jelgavas novada sportisti Daci Šteinerti, kas šoreiz bija trešā (43,96), gan sudraba laureāti cēsnieci Vinetu Krūmiņu (44,76). Vīriem sīva cīņa izpalika – jau divdesmit sestais Latvijas čempiona tituls Jelgavas novada diskobolam Oskaram Vaisjūnam (49,29).Divas medaļas jelgavniekiem U23 vecuma grupas jeb junioru konkurencē. Sudraba medaļu lodes grūšanā izcīnīja Emīls Svens Bumbieris ar rezultātu 11,29 metri, bet Dacei Asmei bronza 400 metru skrējienā (1 minūte 3,06 sekundes).
Skrējējus vajā neveiksmesIzņemot šo junioru bronzu, jelgavniekiem skrejceliņā pagalam neveicās. Mūsu galvenā sprinta cerība Māra Anna Zīverte guva traumu, jau iesildoties 100 metru priekšskrējienam, tomēr ar rezultātu 12,43 sekundes kvalificējās finālam, bet sacensības neturpināja. Līdzīga neveiksme arī Artūram Isajevam, kurš, par spīti nepatīkamām sajūtām kājā, finālu tomēr noskrēja un finišēja sestais. Diemžēl šie abi sportisti otrajā sacensību dienā plānotajā 200 metru skrējienā piedalīties nevarēja. Sprintā sievietēm triumfēja Sindija Bukša, kļūstot par Latvijas čempioni gan 100 metru (11,73), gan 200 metru distancē (23,73) un kopā ar “Ausekļa” komandas biedrenēm uzvarot arī 4×100 metru stafetē (46,95). Vīriem labāko sprinteru godā – Emīls Kristofers Jonāss no Lāča sporta skolas 100 metros (10,74) un liepājnieks Iļja Petrušenko 200 metru distancē (21,90).
Gatis Čakšs, Latvijas čempions šķēpa mešanā
– Šogad vairāk iznācis startēt ārzemēs, nevis Latvijā?
Nule aizvadītais čempionāts ir manas piektās sacensības šajā sezonā, bet Latvijā tikai pirmās. Esmu paspējis startēt pie kaimiņiem igauņiem, bet Latvijā piedalīšos Prezidenta balvas izcīņā 14. augustā Ogrē. Gribētos piedalīties arī Jāņa Lūša kausa izcīņā tepat Jelgavā 22. augustā, bet par to vēl īstas skaidrības nav, pašreiz man ir diezgan strikts grafiks, un stingri jāapsver, tieši kurās sacensībās startēt. Pirmdien (10. augustā – red.) lidošu uz Somiju, kur otrdien Turku jāstartē sacensībās ar šķēpmetēju elites piedalīšanos.
(Pāvo Nurmi spēlēs otrdien Turku ar 82,65 metru tālu raidījumu G.Čakšs izcīnīja trešo vietu. Ar jaunu sezonas labāko rezultātu pasaulē 91,49 metri uzvarēja 2017. gada pasaules čempions vācietis Johanness Feters. Otrais bija viņa tautietis Andreass Hofmans ar rezultātu 85,24 metri – red.)
– Šodien sasniegts starptautiska līmeņa rezultāts, tomēr līdz personiskajam rekordam pietrūka nieka deviņu centimetru.
Jebkurās sacensībās gribas uzlabot savu rezultātu, vienkārši vēl nav sakrituši visi apstākļi. Ticu, ka gan jau drīz pārspēšu arī personisko rekordu, par ko liecina arī metienu stabilitāte. Šodien varbūt nedaudz nepaveicās ar pretvēju. Kad meta sievietes, pūta tāds “foršs” pavējš. Par to gan nav īpaši jāuztraucas, priecājos, ja izdodas labas metienu sērijas, kā šeit. Vispār Jelgavā ir patīkami mest, vienīgi skatītāju savās mājās varēja būt vairāk. Ir taču patīkami, ja uzplaudē vai kā citādi atbalsta. Iespējams, skatītājus sabiedēja “kovids”. Mans treniņu grafiks gan tādēļ īpaši necieta. Labi, ka ikdiena aizritēja visai izolētā lauku apvidū, kur vieglāk ievērot noteiktos ierobežojumus.
Inga Miķelsone-Leimane, Latvijas čempione diska mešanā
– Cīņa izvērtās diezgan karsta gan tiešā, gan pārnestā nozīmē?
Tieši tā. Laiks bija karsts, un arī meiteņu uzrādītie rezultāti lika saspringt no pirmā līdz pēdējam metienam. Ar Daci (Šteinerti) esam mačojušās vai katrās sacensībās. Cik atceros, tā notiek no laika gala. Tā bijis gan Latvijas olimpiādē, gan “Sportland” kausā, gan citās sacensībās vai desmit gadu garumā.
– Latvijas čempiona tituls izcīnīts, bet rezultāts gan atpaliek no personiskā rekorda.
Atzīšos, pirms bērna piedzimšanas trenēties sanāca vairāk. Savu laiku prasa arī treneres darbs. Tā ka šajā situācijā rezultāts ir pietiekami labs. Protams, vienmēr var vēl labāk. Gribētos jau sasniegt tos 50 metrus, un apzinos, ka tas ir pavisam reāli. Jāpiestrādā pie tehniskā izpildījuma, jūtu, ka tas mazliet klibo. Sezonu krietni pabojāja karantīnas ierobežojumu radītā nenoteiktā situācija. Labākā formā es biju pēc Latvijas ziemas čempionāta, bet tad “kovida” dēļ domājām, ka sezonas vispār nebūs, tagad atkal viss tomēr notiek. Lai nu kā, savs darbs ir ieguldīts, un rezultātiem jābūt. Varbūt pat pēc nedēļas Prezidenta balvas izcīņā. Tad nu gan būs miers. Bet tikai šoruden. Disks “pieaudzis” tuvu sirdij, un to nemaz tik vienkārši nevar “aizmest”. Metīšu, kamēr vien varēšu.
Oskars Vaisjūns, Latvijas čempions diska mešanā
– Vieglatlētikas statistiķis un šī čempionāta, tāpat kā daudzu citu Latvijā nozīmīgu sacensību neiztrūkstošs komentētājs Andris Staģis saskaitījis, ka šis tev ir jau divdesmit sestais Latvijas čempiona tituls.
Droši vien, ka tā ir. Ja jau pats Staģis tā saka, tad nākas vien ticēt. Pats vairs nemaz tos titulus neskaitu. Neteiktu, ka šoreiz būtu īpaši apmierināts ar rezultātu. Piecdesmit metri ir mans mērķis jebkurās sacensībās. Manā skatījumā par īstu diska metēju sevi var uzskatīt tikai tas, kurš aizmet piecdesmit, citādi esi tikai amatieris, kas met šo rīku (O.Vaisjūna personiskais rekords ir 61,10 metri – red.). Šosezon trijās sacensībās esmu mēģinājis to darīt, visās izdevies pāri 49, arī šoreiz līdz piecdesmit mazliet pietrūka. Tā ka Latvijas čempions gan esmu, bet pēc paša izveidotās profesionālās gradācijas sevi par īstu diska metēju šogad nemaz nevaru saukt.
– Vai netraucēja karstums?
Karstums visiem ir vienāds. Apstākļiem jāprot pielāgoties, karstums noteikti ir labāk nekā lietus. Protams, nav viegli savākties, varbūt pietrūkst emociju. Žēl, ka sekotājus īsti nemana, būtu labāk, ja savstarpējā konkurence un līdz ar to arī motivācija būtu lielāka. Līdzīgi bija arī lodes grūšanā, kur par Latvijas čempionu ar ne pārāk izcilu rezultātu kļuva sens mans komandas biedrs Māris Urtāns. Diezgan skumji.
– Disku piecdesmit metru tālu vēl šogad var aizmest, piemēram, pēc nedēļas Prezidenta balvas izcīņā?
Nē, Prezidenta balvas izcīņā nepiedalīšos. Latvijas izlasei ardievas, sacīdams paldies komandai un vadītājiem, pateicu jau pērn. Simboliskās atvadas no tās bija pasaules komandu čempionātā Horvātijā. Šogad vispār neesmu trenējies, tikai startējis sacensībās, mērķtiecīgi tām negatavojoties. Sava prieka līmenī, izbaudot sacensības. Vietas izlasē lai turpmāk sadala jaunie. Bet ar Vaisjūnu kā sportistu izlasē lai vairs nerēķinās, varbūt reiz būšu treneris. Katrā ziņā tāda doma ir prātā.
