Brīžos, kad pavasara nogurumā šķiet, ka dzīvē nedaru to, ko vajag, atceros mācītāja Ata Vaickovska stāstu par savu kalpošanas sākumu padomju laikos astoņdesmito gadu sākumā Dobelē. Toreiz kāds labvēlīgs kompartijas darbinieks viņam teicis: «Nu, ko jūs, jauns cilvēks, izvēlējāties šitādu profesiju! Pēdējā tantiņa, kas uz baznīcu iet, nomirs, un ko tad jūs darīsiet!» Taču nāca atmoda. Mācītāja amats ir cienīts vēl šobaltdien. Turpretī kompartijas darbiniekam bija jāatrod sevi citviet.
Arī man ne vienreiz vien, kā tam labvēlīgajam kompartijas vīram, ir šķitis, ka laikā, kad plaukst publisko attiecību jeb klientam izdevīgas patiesības pasniegšanas māksla, nav taču gudri strādāt objektīvu patiesību meklējošajā tā saucamajā brīvajā medijā un jo īpaši jau avīzē, ko no jauniešiem lasa retais. Pēdējā tantiņa…
Nu, nemirs tā pēdējā tantiņa! Ja ne citādi, tad pa Veidenbauma modei atliks miršanu uz rītu. Jāspēj ticēt, ka žurnālistikā tomēr būs darbs arī bērnu bērniem.
Šonedēļ, kad pirmo reizi Saeimas līmenī Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē tika skatīts jautājums par pašvaldību finansēto izdevumu radīto skādi reģionālajiem medijiem un vispār sabiedriskajai domai, aug cerības, ka tomēr kaut kas mainās. Taču saprotu arī otru pusi. Nereti cilvēki ir cietuši no neobjektīvas nepietiekami kvalificētu vai pat negodīgu žurnālistu kritikas. Arī mana paša kvalifikācija varētu būt augstāka. Reiz manā jaunībā universitātes studijās docente Maiga Lejiete lekcijā minēja, ka ir cilvēki, kas maciņā nēsā līdzi avīzes raksta kļūdu labojumu. Tomēr izejas meklēšana pašvaldību izdevumos šķiet kā atgriešanās pie Darbaļaužu deputātu padomes un valdošās kompartijas laikraksta «Darba Uzvara». Nebija jau slikts, kā Jelgavas žurnālistikas veterāni atceras, tas «Darba Zirgs», tomēr gribas ticēt, ka laiks ir mainījies uz labo pusi. ◆
