Lai gan ceļojums jau tika plānots ilgu laiku, pirms došanās uz maģiskajiem ziemeļiem Sabiedrības veselības aģentūras Jelgavas filiāles galvenais ārsta Juris Volostņikovs bija noskaņots visai skeptiski.
Lai gan ceļojums jau tika plānots ilgu laiku, pirms došanās uz maģiskajiem ziemeļiem Sabiedrības veselības aģentūras Jelgavas filiāles galvenais ārsta Juris Volostņikovs bija noskaņots visai skeptiski. Tagad par piedzīvoto viņam sakāmi divi vārdi: «Fantastiski! Neaizmirstami!»
Jau kādu laiku J.Volostņikovs, viņa kundze Jelgavas rajona slimnīcas direktore Mārīte Sproģe, kā arī «Jelgavas ūdens» direktors Jānis Laizāns ar sievu mēdz doties ceļojumos visai jaukā kompānijā. Kad šogad martā viņi saņēma uzaicinājumu apmeklēt maģiskos ziemeļus – Norvēģiju –, ilgi neprātojot, ceļotāji piekrita. «Sākumā domāju, kā būs un vai vispār vajag braukt, bet, tā kā jau iepriekš bijām gribējuši apskatīties Norvēģiju, nolēmām turp doties,» tā J.Volostņikovs.
Un kādā augusta rītā 26 cilvēku grupā viņi ar autobusu izbrauca uz Tallinu, no kurienes ar prāmi pusotras stundas laikā nokļuva Helsinkos, sākot 6000 kilometru tālu ceļojumu.
Ziemeļbrieži – kā svētās govis
Pirmie iespaidi par Norvēģiju radās Olu pilsētā, kas viņus sagaidīja ar neparastām četrstāvu mājām. Izrādās, ziemeļnieki visai veiksmīgi atrisinājuši lodžiju aizstiklošanas problēmu – no ārpuses ēkām ir bīdāmi stikli, kurus itin viegli var aizvērt un atvērt, ja tas ir nepieciešams.
«Nakšņojām kempingos, un tur mūs izbrīnīja vairāki fakti. Pirmkārt, kempingos bija apbrīnojami tīrs – katrs tūrists aiz sevis savāca visus atkritumus. Otrkārt, mājiņu atslēgas, mums piebraucot, vienmēr atradās zem kājslauķa – paņem un ej iekšā. Treškārt, visur bija karsts ūdens un nelielas plītiņas, lai bez problēmām sagatavotu ēst. Iebraucot kādā pieturvietā, varēja rēķināties, ka tur būs kārtīga un tīra tualete, kura nesmird un kurā ir papīrs. Pat, ja gadījās kāda sausā tualete, nepatīkamu aromātu sajust neizdevās,» atceras M.Sproģe.
Tiesa, tā arī nav izdevies saprast, vai tā ir cilvēku apzinība, ka viss tik kārtīgs, jo apkalpojošo personālu ceļojumā tā arī neizdevās ieraudzīt. Vispār uz ielām cilvēkus nemanīja – daudzviet viss bija kā izmiris. Vienīgās dzīvās būtnes bija veikalu darbinieki un ziemeļbrieži, kas Norvēģijā ir svēto govju statusā – ja tie stāv uz ceļa, visi autovadītāji apstājas un gaida, kamēr šoseja būs brīva.
«Man gadījās pavisam dīvains piedzīvojums – vēlu naktī devos gulēt, bet pēkšņi aiz loga izdzirdēju dīvainu zvana skaņu. Paverot aizkaru, ieraudzīju, ka pie mājas pavisam tuvu pienācis ziemeļbriežu ganāmpulks, kura barvedim kaklā ir zvaniņš. Tie nebaidās no cilvēkiem, bet mierīgi ganās, tāpēc briežus iespējams aplūkot pavisam tuvu. Tas ir neaizmirstams piedzīvojums,» uzskata J.Volostņikovs.
Zivis krauj grēdās
Lapu zemē latviešu ceļotāji viesojās Ziemassvētku vecīša mītnē, kur vasarā gan valda klusums. Tikai akmeņos iestiprinātas milzu sveces, kuras iededz, tuvojoties gada nogalei, liecināja par dāvanu nesēja mājvietu. Dažus kilometrus no Santas «mājām» tūristi ieiet citā pasaulē – šķērsojot Polāro loku, sākas mūžīgā polārā diena, kad tumsa neiestājas ne uz minūti. Sākumā pie gaismas bija grūti pierast – pulkstenis viens naktī, bet viss gaišs. Miegs nenāca, un tikai, kad nogurums pilnībā pieveica organismu, izdevās aizmigt.
Nordkaps ir galējais ziemeļu sauszemes punkts Eiropā, tāpēc tūristu pieplūdums tur ir ļoti liels. Tiesa, tie, kas domā, ka jāietinas piecos kažokos, lai nenosaltu, maldās – latviešu ceļotāji gandrīz visu ceļojumu pavadīja šortos un kreklos ar īsajām piedurknēm. Lai gan Norvēģijā nebija tik silts kā augusta sākumā Latvijā, J.Volostņikovs saņēma drosmi un iegāja nopeldēties. Ziemeļu daļā pārsvarā dzīvo sāmi, kuru skaits nepārsniedz 20 000. Viens no biznesa veidiem ir zivju kaltēšana saulē – tās izkārtas vai pie katras mājas, bet ir vietas, kur tas notiek rūpnieciski, ļoti lielos apjomos. Pēc tam izkaltētās zivis, kuras sakrauj grēdās kā malku, par bargu naudu pārdod japāņiem, kas no tām gatavojot īpašas delikateses. «Bet kā tā kaltēšana smird!» atceras M.Sproģe.
Mīts, ka Norvēģijā viss saistīts ar zivīm, vairs neatbilst patiesībai, jo, piemēram, ēdienkartēs to nav vairāk par mūsu restorānos piedāvāto. Savukārt slavenais norvēģu lasis tur maksā astoņus latus kilogramā. Tiesa, zivju ķeršana gan Norvēģijā nesagādā nekādu problēmu – šo nodarbi izmēģināja pat tie tūristi, kas pirms tam ne reizi nebija rokās turējuši «bada pātagu». Braucienā ar kuģīti viņiem tika piešķirtas speciālas makšķeres ar pieciem āķiem. Īsu brīdi pēc iemešanas ūdenī tās varēja vilkt laukā, un pie katra āķa bija pa krietnai zivtelei.
Alkoholu brīvdienās nevar nopirkt
Par norvēģu turību… Pa ielām brauc krietni viduvējas automašīnas, bet mājiņas gandrīz vai visiem vienādas – nelielas divstāvu būves. Īstas pilis izdevies ieraudzīt tikai vienā vietā – Lofotu salās. Daudzviet ēkas un ielas rotā ziedi, atdzīvinot diezgan vēso dabu, vasara tur ilgst tikai dažus mēnešus. Norvēģijā par cilvēka turību varot spriest pēc lustras greznuma un oriģinālgleznu skaita pie sienām.
Turienei ir vēl kāda raksturīga iezīme – pie alkohola tikt nemaz nav tik viegli. Katrā pilsētā ir tikai viens veikals, kurā tirgo grādīgo, turklāt sestdienās piecos vakarā tas tiek slēgts un ir ciet līdz pirmdienas rītam. Neko alkoholisku, izņemot alu, benzīntankos vai pārtikas veikalos nopirkt nav iespējams. Protams, grādīgo var iegādāties restorānā vai bārā, bet tur tas maksā vismaz reizes desmit dārgāk. Lai spriestu par alkohola cenām, pietiek ar vienu faktu – pudele alus maksā četrus latus.
«Vai es gribētu vēlreiz atgriezties Norvēģijā? Jā, pēc vairākiem gadiem, lai redzētu, kas tur mainījies. Bet nākamo ceļojumu gan izvēlēsimies kaut kur uz siltākām vietām, domājams, uz Portugāli,» piebilst J.Volostņikovs.
