– Gadu daudz, bet visi skaisti! – šķiet, ar tādu devīzi noritēja Guntas Micānes un viņas jaunās atmiņu grāmatas «Še, kur līgo priežu meži» dzimšanas dienas svinības «Jundā» pagājušajā svētdienā.
– Gadu daudz, bet visi skaisti! – šķiet, ar tādu devīzi noritēja Guntas Micānes un viņas jaunās atmiņu grāmatas «Še, kur līgo priežu meži» dzimšanas dienas svinības «Jundā» pagājušajā svētdienā.
Grāmatā, kurai dots apakšnosaukums «Ziemeļvidzemes vīzijas», skolotāja G.Micāne sakopojusi savus bērnības iespaidus. Tā ir otrā autores grāmata, aiz muguras jau dzejoļu krājums «Grēksūdze vējam» (1995). Bet «Jundas» skolotāju priekšnesumā skanēja dzejoļi no savu kārtu gaidošā otrā dzejoļu krājuma.
Katrs koks, ko es iestādu, izaug ar divām galotnēm, stāstīja jubilāre. Viena par tēva dzimteni Vidzemi, otra par mātes Zemgali. Par Vidzemi grāmata jau ir tapusi, bet Zemgales atmiņas, kuras izdot līdz ar vēl daudzām grāmatām mudināja viesi, ir vēl autores iecerēs.
Rakstu savai Jelgavai
Skolotājas mūžā iepazīti un iemīļoti daudzi skolēni, kas savukārt labā atmiņā saglabājuši literatūras stundas pie savas skolotājas. Gunta Micāne ilgi, ilgi dala autogrāfus, ar katru viesi mīļi aprunājas.
Vai tagad jūs esat kļuvusi gan dzejniece, gan proziste?
Tā iznāk. Bet es vienmēr saku, ka esmu skolotāja. Vispirms un pāri visam.
Tātad viss jūsu rakstītais jāuztver kā pedagoģiski darbi?
Jā. Jo arī «Še, kur līgo…» ir rakstīti kopā ar skolēniem, viņu vidū. Man vienmēr svarīgs ir bijis audzinošais mērķis, arī šai grāmatai lai bērni interesētos par saviem vecvecākiem, dzimtām, jo tā ir vienīgā bagātība, kas patiesībā paliek. Un tad nav jādomā par visādiem podiem un citiem sīkumiem.
Grāmatas ir liriskas un smeldzīgas, bet jūs pati jautra un, kā raksturoja kolēģi, «Jundas» «nerātnību eliksīrs»…
Esmu dzīvojusi smiedamās un smaidīdama, bet savus grūtos brīžus vienmēr esmu slēpusi. Nenesu savas bēdas klasē. Dzejoļus rakstīju, nekad nedomādama, ka viņus publicēs, es to visu teicu tikai sev. Cilvēki mani tādu nopietnu nepazīst. Arī mana kursabiedre Vija Mikāne pēc pirmās grāmatas man teica: «Es tevi vispār neesmu pazinusi.»
Vai pašlaik arī turpināt rakstīt? Apsveicot jums pasūtīja vēl kādas četras grāmatas uz priekšu.
Bet tās četras grāmatas jau ir! Tagad ir salikts dzejoļu krājums, kam mazdēls Rūdolfs deva nosaukumu «Zilais gredzens». Tas būs ar viņa tēta, mākslinieka Strēļa, rotu fotogrāfijām.
Ir bērnu dzejoļu kopa «Sarunas ar Tērvetes dzeni», kam ilustrācijas pašlaik zīmē Anna Ziemele. Bija pat doma, ka Jānis Lūsēns tam rakstīs mūziku.
Grāmatu izdodot, es jau zināju, ka varu paļauties tikai uz saviem spēkiem, jo, piemēram, Jelgavas firmas atbalstīt nevēlējās. Es esmu laimīga, ka šis ir tāds laiks, ka es varu paņemt to, ko esmu uzrakstījusi, pārdot kaut ko, kas man ir, aizbraukt uz Talsu tipogrāfiju un teikt spiežam? Spiežam!
Vai jūtat, ka Jelgavā darbotos vēl citi literāti?
Nezinu, vai pašlaik Jelgavā ir tādi nopietni rakstnieki. Piemēram, Paulis Kalva (dz. 1919., tulkotājs un dzejnieks K.V.), kuru es vērtēju ļoti augstu, ir aizgājis prom no literatūras. «Jundā» ir Igors Kalnājs, interesants dzejnieks. Bet viņā pašlaik nav uzdrošināšanās un pārliecības, ka, ja viņam būtu grāmata, tā kādam būtu vajadzīga. Par vienu no saviem pienākumiem uzskatu viņu iedrošināt.
Daudzi mani laikabiedri, kas Jelgavā rakstījuši, ir vienkārši kaut kā pazuduši.
Varbūt sapulcināšanai derētu literārā apvienība vai līdzīga organizācija?
Es neredzu nevienu literāru apvienību, kas man varētu dot vairāk kā mana «Jundas» vide. Šeit ir jaunas, talantīgas meitenes, kas katra ir citāda un deg par savu lietu. Es neticu, ka var mākslīgi savienot kopā tos, kas raksta. Es neietu uz tādu apvienību.
Tagad jūtu, ka esmu nogājusi apli un atgriezusies mājās. Es rakstu savai Jelgavai. Es jūtos mājās. Un bagāta.
Laiks teikt savu sakāmo
Grāmatas noskaņu krietni ietekmējušas mākslinieces Ivandas Spulles ilustrācijas. Arī viņai dzimšanas dienas svinības ir patīkams notikums.
Vai ilustrācijas radušās, lasot stāstus?
Mēs ar Guntu vienojāmies, ka tas nebūs burtisks atainojums, bet mana brīva griba. Kādu laiku es dabūju padzīvot ar Guntas fotogrāfiju albumu, un drīz man šķita, ka visi tur esošie cilvēki ir ap mani.
Vai ilustrācijās ir attēlota Vidzeme?
Tās ir manas izjūtas, lasot stāstus, bet nevis konkrēti cilvēki un konkrētas vietas.
G.Micānes atmiņas rakstītas tradicionāli, bet jūsu vīzijas ir modernas. Kā tas viss, jūsuprāt, sadzīvo?
Katram laikam un cilvēkam izdodas citādi pateikt savu sakāmo. Laiks, par ko ir grāmatiņa, nav tālā pagātnē, saikne tur noteikti ir. Man ir liels prieks, ka Gunta izstādē ievēroja un izvēlējās tieši manus zīmējumus.
Mazliet par jums pašu.
«Jundā» es mācu keramiku, porcelāna apgleznošanu un tekstilmākslu. Aiz muguras ir Mākslas akadēmija, jūtu, ka tagad ir pienācis laiks teikt savu sakāmo. Sevi izpaust varu ne tikai traukos, arī grafikās un zīmējumos.
