Komponists Alvils Altmanis – 65. dzimšanas dienas priekšvakarā.
Visai radikāls pavērsiens mūsu kādreizējā novadnieka, 1950. gada 1. jūlijā Sidrabenes pagastā (tagad ietilpstoša Ozolnieku novadā) dzimušā mūziķa Alvila Altmaņa radošajā dzīvē notika apaļās 60 gadu jubilejas 2010. gadā. «Tas gan attiecas tikai uz atskaņotājmākslinieka darbību – pēc 25 gadu darba Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī (LNSO), kur spēlēju klarneti un basklarneti, aizgāju tā saucamajā izdienas pensijā,» uzsver mūziķis. Atzīstot, ka nav pārāk liels pusapaļo jubileju atzīmētājs, A.Altmanis piekrīt, ka 65 dzīves gadi tomēr ir gana labs iemesls sarunai, jo gluži dīkā nav pagājusi arī nule aizvadītā piecgade.
– Es jau arī neticētu, ka tagad ļaujaties tikai vienam no saviem vaļaspriekiem – makšķerēšanai –, gan jau pa reizei iznāk būt uz skatuves, turklāt biogrāfijā minēts fakts, ka Latvijas Valsts konservatoriju (tagadējo Latvijas Mūzikas akadēmiju) esat beidzis divas reizes: vispirms Eduarda Medņa un Ģirta Pāžes klarnetes klasē, tad Romualda Kalsona kompozīcijas klasē.
Tas, ka jāspēlē, man asinīs laikam jau no bērnības, un tāda īsta cita hobija man nemaz nav. Varbūt izņemot jau minēto makšķerēšanu, bet pat tai, kaut skaitos pensijā, nemaz neatliek tik daudz laika, kā agrāk biju sasapņojies. Tagad galvenais «vaļasprieks» ir nošu lapa un kompozīcijas lietas, un varu tikai priecāties, ka pašlaik ir daudz pasūtījuma darbu, bet, lai tos savlaicīgi veiktu, viss kārtīgi jāsaplāno. Un pašam plānot, kā izrādās, nemaz nav vieglāk, kā darīt tikai to, ko iecerējusi orķestra vadība.
Iznāk arī uzspēlēt klarneti vai saksofonu džeza orķestrī «Mirāža». Ar džezu esmu uz tu visu laiku, nenoliekot to kādā zemākā plauktiņā par tā saucamo nopietno mūziku. Nu jau tik tālajā 1981. gada «Liepājas dzintarā» ar Jelgavas orķestri «Gamma», kur skaitījos vadošais saksofonists, nopelnīju labākā instrumentālista titulu. Džezs dod iespēju izpausties kā izpildītājmāksliniekam plašā stilistiskā amplitūdā.
Ar rakstīšanu arī nav bijis īpašu problēmu – varu sacerēt vienkāršu bērnu dziesmiņu, varu arī nopietnu simfoniskā orķestra partitūru. Par bērnu dziesmām pats nobrīnījos – šogad iznācis jau septītais krājums «Viena zeme, viena saule». Tās varēs dziedāt gan mazie, gan lielie, jo jaunajām dziesmām izmantoti galvenokārt latviešu tautas dziesmu vārdi, pierakstīti arī iespējamie klavierpavadījumi. Bet sākās viss kādreiz tā nevainīgi, ar dažām dziesmiņām grupai «Lai skan!».
Savukārt džeza orķestris «Mirāža» man ir pilnīgi tāda kā laboratorija – varu gan aranžēt, gan rakstīt jaunas kompozīcijas, no kurām dažas pirmatskaņotas pērn un šogad.
Esmu arī tāds kā sabiedriskais darbinieks, jo grūti pat saskaitīt, cik laika nācies pavadīt jauno izpildītāju konkursu žūrijās. Mani kā izpildītāju un komponistu uz šiem pasākumiem labprāt aicina. Pavasarī Ulbrokā notika pat manā vārdā nosaukts bērnu dziesmu konkurss «Ulbrokas vālodzīte», jau otro gadu pēc kārtas. Kā smejies, tas nav tā, ka komponistam jau abas iekavas ciet, un tad notiek viņa piemiņai veltīts konkurss, bet te konkursanti uzstājas, vēl autoram dzīvam esot…
– Izklausās, ka Ulbrokā esat labi ieredzēts.
Bez Stopiņu novada Domes atbalsta daudz kas nebūtu īstenots. Arī februāra beigās notikušais autorvakars «Dzīves tango», ar kuru, kā tagad pieņemts, jau savlaicīgi iesāku svinēt savu pusapaļo jubileju.
«Koncerta dalībnieki – komponista draugi, kolēģi, audzēkņi, pašdarbības kolektīvi,» lasot šos vārdus afišā, uzreiz neaizdomājos, ka muzicēs tik daudz augsta līmeņa profesionāļu. Pūtēju orķestra «Rīga» mūziķis, vairāku starptautisku konkursu laureāts Oskars Petrauskis, LNSO diriģenta asistents, vairāku starptautisku konkursu laureāts, orķestra «Sinfonietta Rīga» klarnetists Guntis Kuzma. Un daudzi no viņiem instrumenta spēles meistarību savulaik slīpējuši arī pie manis.
– Bez kompozīcijas un džeza savu laiku un pūles prasa arī pedagoģiskais darbs.
Strādāju Ulbrokas Mūzikas un mākslas skolā, bet savulaik esmu strādājis gan Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā (RPIVA), gan Ventspils, Rēzeknes un Jelgavas mūzikas vidusskolās.
– Ar Jelgavu jau viss arī sākās…
Klarnetes spēli esmu mācījies Jelgavas Bērnu mūzikas skolā un pēc tam turpinājis Jelgavas Mūzikas vidusskolā. Esmu ievērojamā pedagoga Jūlija Grūtupa «pūtēju skolas» audzēknis. Tāpēc tiešām lepojos, ka pilsētas 750 gadu jubilejai veltītajā nopietnās mūzikas koncertā «Mūzika un Jelgava pāri laikiem», kur, pēc tā mākslinieciskā vadītāja Aigara Meri koncepcijas, solisti vai skaņdarbu autori tika izvēlēti no to mūzikas cilvēku vidus, kam savulaik bijis vai tagad ir ciešs sakars ar Jelgavu, skanēja mans «Koncertīno klarnetei un stīgu orķestrim». Solo partiju uzticēju savam dēlam, pašlaik Igaunijas Nacionālās operas orķestrī un Tallinas kamerorķestrī muzicējošajam Edmundam Altmanim.
– Minējāt Ulbrokas koncertu, bet vai netiek plānots autorkoncerts Jelgavā?
Sarunu līmenī jautājums ir apspriests ar pašvaldības iestādes «Kultūra» vadību, bet galu galā nonācām pie secinājuma, ka pagaidīsim manu nākamo lielo un apaļo jubileju, un tad patiešām ar vērienu…
– Piecu gadu laikā kopš iepriekšējās jubilejas un aiziešanas no darba LNSO droši vien daudz pastrādāts kompozīcijas lauciņā?
Ir bijuši vairāki pirmatskaņojumi. Pats, varbūt tāpēc, ka vēl pavisam svaigs, visaugstāk vērtēju 22. maijā Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē koncertā «Gadsimtu ekspresijas» pirmatskaņoto Kvintetu klarnetei un stīgu kvartetam, ko atskaņoja Guntis Kuzma un valsts kamerorķestra «Sinfonietta Rīga» stīgu kvartets (Kristiāna Šīrante, Agnese Kanniņa-Liepiņa, Artūrs Gailis, Kārlis Klotiņš).
Mani darbi skanējuši Igaunijā, savukārt Francijā Rīgas saksofonu kvartets pavisam nesen spēlēja ciklu «Bērnības atmiņu pieraksti».
Tikko uzrakstītas Trīs latviešu tautas dziesmas pūtēju orķestrim, kas jūlijā skanēs Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos. Pūtēju orķestrim sarakstīju arī «Atmiņu valsi» – veltījumu Gunāram Ordelovskim. Konkursskatē, gatavojoties dziesmu svētkiem, šis skaņdarbs bija jāspēlē kā obligātais. 2017. gadā Gunāram Ordelovskim svinēs 100 gadu jubileju, un man tika pasūtīts uzrakstīt novadniekam veltītu lielu un izvērstu skaņdarbu. Tapa četrdaļīga svīta pūtēju orķestrim.
Izveidojusies laba sadarbība ar brāļu Jurjānu biedrību (agrāk – fondu), pūšamo instrumentu spēles skolotāju un atskaņotājmākslinieku apvienību, kuras mērķis ir saglabāt un veicināt pūšamo instrumentu muzicēšanas tradīcijas Latvijā. Šī sadarbība veicinājusi vairāku jaunu skaņdarbu tapšanu – var minēt gan Tango mežragam un klavierēm, gan Burlesku obojai, klavierēm un citus.
Pasūtījuma darbi jau saplānoti ne tikai uz šo, bet arī 1916. gadu.
Un vēl, ārpus pasūtījuma darbu «rāmjiem», esmu uzrakstījis simfonisku skaņdarbu, ko veltīju savai meitai – modes māksliniecei Anitai Altmanei. Tas tiešām ir veltījums viņai ne tikai formāli. Zinot, ka meitai patīk ģitāra, simfoniskā orķestra sastāvā iekļauts arī šis instruments.
– Lai tik intensīvi komponētu, droši vien nepietiek ar konservatorijā reiz iemācīto, jaunākajām tendencēm pasaules mūzikā jāseko nepārtraukti. Vai esat no tiem autoriem, kas cenšas pēc iespējas mazāk klausīties citus, lai neiespaidotos?
Nē, šajā ziņā esmu «normāls» cilvēks, kam pašam arī gribas paklausīties labu mūziku. Turklāt man uz naktsskapīša vienmēr stāv kāda grāmata par šo tēmu. Pašreiz tie ir dialogi ar Giju Kančeli, pasaulslaveno gruzīnu komponistu. Līdzīgs neklātienes skolotājs man ir Dmitrijs Šostakovičs, no kura skaņdarbu aranžijas ziņā daudz esmu mācījies. Taču tas nenozīmē, ka es tagad censtos komponēt kā Kančeli vai kā Šostakovičs. Vai kā Pučīni, kura opermūzika man ir ļoti tuva (pēc viņa – man brīžiem uznāk tāda ķecerīga doma – operas vispār vairs varēja nesacerēt).
Negribu noniecināt citu mākslas sfēru pārstāvjus, bet uzskatu, ka mūzika ir vismistiskākā no mākslām.
– Tagad droši vien nāksies daudz koncertēt ar orķestri «Mirāža», vasara jau ir tāds džeza festivālu laiks.
Jā, piedalīsimies Saulkrastu un Talsu džeza festivālos, vēl plānots brauciens uz Krieviju, tai skaitā Sanktpēterburgu.
Laiks rit ļoti ātri, tomēr esmu to atlicinājis arī makšķerēšanai – viena riktīga cope ar kolēģiem plānota tagad, tūlīt pēc Jāņiem. Vietu neteikšu, bet tas noteikti būs tepat Zemgalē.
– Tad šogad dzimšanas dienu svinēsiet uz ūdeņiem?
Nē, 1. jūlijā jau ceru būt mājās. Lai gan tehniskās iespējas atļauj klausīties radio arī pie ūdeņiem, interviju savā dzimšanas dienā, ko tieši pulksten 12 iecerējusi raidīt programma «Radio Klasika», plānoju noklausīties ģimenes lokā kopā ar bērniem un mazbērniem. ◆
