Labiekārtojot Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja teritoriju, jaunu atrašanās vietu ieguvusi «Lāčplēša sirds» jeb piecdesmitajos gados iznīcinātā Jelgavas atbrīvotāju pieminekļa fragments. «Lāčplēša sirds» pārcelta aiz muzeja, bet tā iepriekšējā vietā novietots Ģederta Eliasa piemineklis. Vai tas ir pareizi – sabiedrības domas dalās.
«Priekšstats, ka vecā Lāčplēša pieminekļa fragments novietots muzeja pakaļpusē, ir maldīgs. Patiesībā tā ir arhitektūras pieminekļa aizsardzības zona, kurā izvietotie objekti veido kopēju ansambli. Muzejnieki domā, ka nākotnē tur varētu atrasties vēl kādi fondā esoši tēlniecības darbi,» teic pašvaldības galvenais mākslinieks Georgs Svikulis. Viņš priecājas, ka līdz šim neizmantotais muzejam piegulošās teritorijas stūris iegūs skaistu, intīmu noskaņu. Muzeja eksponāta statussPazīstamais gleznotājs Gunārs Ezernieks, vērtējot situāciju, saka: «Tēlnieka Jāņa Zariņa Ģederta Eliasa piemineklim vieta atrasta laba, taču pret vecmeistara Kārļa Jansona Lāčplēša pieminekļa fragmentu nav izrādīta pienācīga cieņa. Tas, līdzīgi kā lauku sētās mēdz darīt ar īsti nevajadzīgām lietām, nolikts prom no acīm.» Viņaprāt, «Lāčplēša sirdij» īsta vieta būtu muzeja zālē – ekspozīcijā, kas stāsta par atmodu. Līdzīgi pasaules mākslas muzejos tiek glabāti slavenu bojāgājušo pieminekļu fragmenti. Muzeja direktore Gita Grase stāsta: «1988. gada maijā atrasto Lāčplēša pieminekļa fragmentu muzejs iegrāmatoja kā savu eksponātu. Tādējādi tolaik to varēja juridiski pasargāt no valsts neatkarības pretiniekiem. Taču vairāk par tonnu smago fragmentu novietot muzeja zālē nav plānots.» Tēva un dēla darbs saderGan G.Grase, gan Valsts pieminekļu aizsardzības inspekcijas pārstāve Gunta Skulte, kā arī Jelgavas Latviešu biedrības dalībnieks Modris Ziemelis uzskata, ka vislabākā vieta «Lāčplēša sirdij» būtu pie dzelzceļa stacijas vienotā kompozīcijā ar Kārļa Jansona dēla Andreja jauno Lāčplēsi. Tā veidotos stāsts par mūsu vēsturi, par atmodu – tāds, kas pat ārzemniekiem būtu saprotams bez vārdiem. Domes Estētikas komisija, karsti strīdoties un pirmajā sēdē nepieņemot nekādu lēmumu, šo viedokli noraidīja. Skolotāja un rakstniece Gunta Micāne, kura 1988. gada maijā, ar saviem audzēkņiem apstājot pieminekli, nosargāja to no pazemošanas, gatava parakstīt prasību pašvaldībai par «Lāčplēša sirds» novietošanu pienācīgā vietā. Viņa atzīst, ka notiekošais, dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdiem sakot, ir no sērijas: «Pret savu tautasdziesmu iet var tikai savējie.» G.Micāne spriež, ka vecā pieminekļa fragments jau iedzīvojies pilsētas vidē. Tas ir īpašs arī viņas ģimenei. Pie ievainotā mākslas kareivja pēc kristībām pienests mazdēls Rūdolfs, kas tagad studē tēlniecību.11. novembra vakarā pēc lāpu gājiena, kas noslēdzās pie jaunā Lāčplēša, jelgavnieki bija nolikuši svecītes arī pie vecā Lāčplēša. Tiesa, to bija mazāk nekā citus gadus. Ļoti iespējams, tādēļ, ka pieminekļa fragments vairs nav tik viegli atrodams.
