Skolotājs Ludvigs Feldmanis visu mūžu nostrādājis vienā darbavietā – Kalnciema vidusskolā, kur ieradās 1951. gadā pēc Jelgavas Pedagoģiskās skolas beigšanas.
Skolotājs Ludvigs Feldmanis visu mūžu nostrādājis vienā darbavietā – Kalnciema vidusskolā, kur ieradās 1951. gadā pēc Jelgavas Pedagoģiskās skolas beigšanas. Skolas jubilejas priekšvakarā sirmais pedagogs kā fotogrāfijās ļāva ielūkoties dažās atmiņu ainās par skolā nostrādātajiem gadiem.
– Piecdesmitajos gados par direktoru strādāja Viesturs Kleinbergs. Tad bija obligāts pionieru darbs, bet tostarp tika darītas arī interesantas lietas. Neatceros, kurš skolotājs mācīja darbmācību, bet skolēni sāka nodarboties ar modelismu un uzbūvēja aerokamanas. Elza Ausekle vadīja māksliniecisko pašdarbību, bērni bija ļoti atsaucīgi. Grūtie dzīves apstākļi pēc kara viņus veidoja citādus.
1958. gadā bija pirmais vidusskolas izlaidums, jaunieši bija unikāli, kļuva par pasniedzējiem, ārstiem. No viena izlaiduma gandrīz visi aizgāja studēt.
Skolā valdīja tāda atmosfēra, ka jūtams – visi grib strādāt. Sešdesmito gadu sākumā tur, kur tagad ir sporta laukums, daļēji auga mežs. Entuziasti cirta kokus, nesa, dedzināja, bija arī tehnika. Toreiz par direktoru strādāja Visvaldis Bartušēvics. Šajā laikā tika uzcelta arī skolas piebūve. Vēlāk direktoru noņēma no darba. Neatceros precīzi vairs kāpēc, bet viens no «pārkāpumiem» bija tas, ka viņš nebija hospitējis oktobrēnu nodarbības. Tas bija smieklīgi!
Toreiz bija laiks, kad piešķīra ceļojošos vimpeļus. Reiz mēs saņēmām tādu: uzrakstīts «Kalnciema vidusskolai», bet apakšā – dzēsts, taču nebija nodzēsts «Labākajai cūkkopējai».
Bija laiks, kad bieži mainījās administratīvais iedalījums: skola atradās gan Jelgavas, gan Tukuma, gan Rīgas rajonā, gan atkal – Jelgavas. Rīgas vadība bija salīdzinoši dāsnāka: tajā laikā pabeidza būvēt internāta ēku, visā skolā veica remontu, iekārtoja centrālapkuri.
Atceros dziedāšanas skolotāju Vizmu Šulcu, viņa vadīja meiteņu un jaukto kori. Bija arī deju kolektīvs, piedalījāmies Dziesmu svētkos. Kopumā bijām ļoti aktīvi, spēlējām volejbolu, basketbolu, bet tūrisma sacensībās startējām republikas mērogā. Liels nopelns tajā bija fizkultūras skolotājai Zigrīdai Skujai.
Mūsu skolas kolektīvs ir darbīgs un izpalīdzīgs. Ja vajadzēja ko paveikt, tad rāvām, strādājām kaut pa nakti, bet darbu izdarījām.
Atceros brīnišķīgās ekskursijas. Katru gadu devāmies divās tālākās, piecdesmitajos gados braucām ar smagajām vaļējām kravas mašīnām gan pieaugušie vien, gan ar bērniem.
Skola zēla, un tās prestižs cēlās direktores Irēnas Freimanes laikā. Viņa ir erudīts cilvēks, angļu valodas speciāliste, tagad strādā Sorosa fondā. Katrs mans direktors ir darbojies ar lielu atdevi un daudz devis skolai.
