Tā bija balta, saulaina ziemas diena pirms Ziemassvētkiem. Kā jau parasti, pirms svētkiem steidzos uzpost māju. Visapkārt valdīja pasakaina noskaņa.
Tā bija balta, saulaina ziemas diena pirms Ziemassvētkiem. Kā jau parasti, pirms svētkiem steidzos uzpost māju. Visapkārt valdīja pasakaina noskaņa.
Grasījos doties iznest pa gadu sakrājušos nederīgos nieciņus. Tā es – vienā rokā atkritumu spainis, otrā kaut kādi maisiņi –, tikko pavērusi āra durvis, ieraudzīju divus staltus jauniešus – smaidīgus, laimi vēlot. Tad pēkšņi bez jebkāda iepriekšēja nodoma teicu: «Nāciet Ziemassvētkos ciemos!» un mierīgi devos tālāk…
Nākamajā vakarā Ziemassvētkos atskanēja zvans pie durvīm, un viens no vakardienas sveicinātājiem stāvēja manā priekšā – pelēkā uzvalkā, pelēkās kurpēs un pelēkā šlipsē. Kautrīgi smaidot, viņš sniedza man mazu egles zariņu un teica: «Priecīgus Ziemassvētkus!» Pēc pāris dienām es nemaz nemanīju, ka sācies mūsu kopīgais jaunais gads. Tajā ziemas vakarā nekādi nevarēju iedomāties, ka satiku savu nākamo vīru, ka mums būs dēliņš un šie neatņemamie kopības mirkļi, bet nekad neviens nebūs tik neparasts…
Tava Čiepa
