Paštaisīta kartotēka ar atsevišķām sadaļām «Mācītāji», «Latvijas armijas virsnieki», «Kalpotāji»… Pieraksti, mapes, bijušās prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas izveidotās Vēsturnieku komisijas rakstu krājumi, grāmatas vācu, latviešu, krievu valodā – tāda izskatās darbavieta Rīgā, kur jau ļoti cienījamu gadu vēsturniekam Marģerim Vestermanim top pētījums par apmēram sešsimt zināmajiem un anonīmajiem ebreju glābējiem holokaustā Latvijā.
«Gan Padomju Savienībā, gan visā Eiropā pirmajos pēckara gados par ebreju glābējiem nevarēja pat iepīkstēties,» saka vēsturnieks. Taču pamazām attieksme sabiedrībā ir mainījusies. Par varoni atzīst ne tikai to, kas kaujā satriecis pretinieku, bet arī to, kurš glābis dzīvību nāvē nolemtajam.
Laika ritumā daudz zudis aizmirstībā. Pats Marģeris Vestermanis nezina, kā sauc cilvēkus un mājas Ugāles pusē, kur 1944. gada vasarā viņam, jaunam ebreju puisim, deva patvērumu, izbēgot no sargu konvojētas kolonnas ceļā no nometnes Dundagas purvos uz Liepājas ostu. Negāja viņš uz šīm mājām pa ceļu, bet gan mežu.
Vestermaņa veidotajā glābēju sarakstā nav jelgavnieku. Dažas nedēļas pēc nacistu ienākšanas šeit arī nebija, ko glābt, jo Jelgavas ebreji mežā armijas šautuvē bija nogalināti. Cita situācija izveidojās Rīgā. Tur pēc sieviešu, bērnu un veco cilvēku masu slepkavībām ieslodzījumā palika tūkstoši ne tikai Latvijas, bet arī citu Eiropas valstu ebreju vīru. Tur arī apbrīnojami drosmīgi darbojās Jelgavā dzimušais grāmatveža dēls Jānis Lipke. No mutvārdu liecībām zināms, ka pēc kara Jelgavā, Bebru ceļā, dzīvojis arī viņa organizācijas biedrs Kārlis Jankovskis. Muzejnieki teic, ka sen jau materiāli par šiem cilvēkiem būtu iekļauti pilsētas vēstures ekspozīcijā, ja tikai atrastos kādas vēstures liecības. Varbūt ar lasītāju atbalstu var aizmirstībai atņemt kaut ko no cēlā un iedvesmojošā. ◆
