Anglokatoļi dievkalpojumā ievēro klasiskās tradīcijas, liturģiju un dogmatiku, bet cenšas dot vietu arī mūsdienīgajam un Gara izpausmēm.
«Anglokatoļi neaicina atpakaļ viduslaikos, bet piedāvā būvēt garīgo māju uz klints, nevis smiltīm,» iepazīstinot ar savu konfesiju, teic nule (9. februārī) iesvētītais Anglokatoļu misijas Latvijā bīskaps Jānis Ints Danielsons. Jau vairāk nekā divus gadus divreiz mēnesī viņš kalpo dziednieces Veronikas celtajā Septiņu brūču Dievmātes baznīcā Elejā, mudinot cilvēkus «vairāk domāt un vērtēt, nevis akli uzticēties stereotipiem». – Kāpēc kalpojat tieši šajā baznīcā, ņemot vērā pretrunīgi vērtēto Elejas Veronikas darbību? Vai kāds var parādīt daudzus, kuri par pašu pelnītiem līdzekļiem uzcēluši baznīcas? Attiecībā uz Veronikas kontraversālumu (strīdīgs, apstrīdams – red.) – viņa vienkārši dara to, kas viņai uzticēts no Dievmātes. Veronika sevi nevienam neuzspiež. Taču, ja kāds meklē palīdzību, var to saņemt un var arī nesaņemt. Viņa sauc lietas īstajos vārdos, un tas daudziem nepatīk. Tieši iepriekšminētā kontekstā es šajā baznīcā arī kalpoju. Kalpot ir reizē gan viegli, gan grūti. Uz Eleju brauc cilvēki no visas Latvijas un ne tikai. Kristus Vārda un Dievmātes mīlestības spēku var palaist krietni tālāk. Mēdz būt arī ekumeniskie dievkalpojumi.- Kādus pienākumus uzliek jūsu jaunais statuss?Protams, administrēšana, lietvedības un attiecību turēšana kārtībā arī baznīcā ir nepieciešama. Nu nenāks Dievs pats kārtot mūsu ikdienas jautājumus un darīt mūsu vietā darbus. Taču es uzskatu, ka bīskapa galvenais uzdevums ir misijas darbs – evaņģēlija vēsts nešana un skaidrošana cilvēkiem.- Kāds ir jūsu ceļš pie Dieva, uz anglikāņu baznīcu un kalpošanu?Bērnībā ieminējos vecākiem, ka varētu kļūt par mācītāju, taču viņi vēl ar svaigām atmiņām par Sibīriju neļāva man sākt šo ceļu. Ilgus gadus darīju daudz ko citu. Esmu apguvis vairākas gan tehniskas, gan radošas profesijas, iemēģinājis roku biznesā, bet diezgan smagi apdedzinājies. Sapratu, ka tas nav domāts man, jo mēdzu pārāk uzticēties. Man ir vairākas izglītības. Arī pedagoģiskā pieredze pamatskolā, esmu lasījis lekcijas augstskolās, tai skaitā ārzemēs, strādājis sociālo darbu ar problēmģimenēm. Ir pabūts dažādās pasaules valstīs. Deviņdesmitajos gados atradu kopsaucējus ar metodistiem, kas ir anglikāņu vēsturisks atzars. Vairākus gadus paralēli mācījos teoloģiju un biju mācītājs Rīgā 1. metodistu draudzē. Tad sastapos ar cilvēkiem, kas man piedāvāja izvēlēties klasiskāku baznīcas kalpošanu, un 2004. gadā tiku ordinēts par priesteri anglikāniskajā tradīcijā. Tagad šis ceļš turpinās jaunā līmenī.- Jūs pārstāvat anglikāņu baznīcas harismātisko virzienu, kas tiek skaidrots kā klasiskās tradīcijas apvienojums ar mūsdienīgo, ļaujot izpausties Svētā Gara dāvanām. Kas ir tas mūsdienīgais, un kā baznīcā var izpausties šīs dāvanas? Kristīgā baznīca pēc savas būtības ir harismātiska, jo jēdziens «harisma» ir saistāms ar Garu, apgarotību. Tomēr – tikai bibliskos ietvaros. Piemēram, ja kādam dievkalpojumā atveras mēlēs runāšanas dāvana, tad lai ir, kas to tulko. Ja kādam ir Gara dāvana pravietot, lai draudzes augšanai dara arī to – kā apustulis Pāvils jau sen to ir izskaidrojis. Nevar viens cilvēks iemācīt otru runāt mēlēs, pravietot vai dziedināt. Tas ir nonsenss. Ja Svētais Gars to nedod, tā ir imitēšana ar savu zemtekstu.Runājot par mūsdienīgumu, šeit domāts, ka mēs visu darām, izprotot nevis ar prātu, bet gan sirdi. Liturģija ir tradicionāla. Tomēr vismaz sprediķis ir atvērts diskusijai (taču ne tirgum). Jo es cilvēkiem piedāvāju Dieva Vārdu un tā skaidrojumu caur dzīves situācijām, nevis «sitot ar Bībeli». Sagatavotais teksts ir pieturas punkts, pēc kā vadīties, bet es ļaujos, lai Svētais Gars mani vada.- Jūsu baznīcā augsti tiek vērtēta misijas kalpošana. Kā tā izpaužas?Būtībā mēs turpinām «ķeltisko kristietības» ceļu, kuru 4. gadsimtā sāka Īrijas Patriks un vēlāk turpināja viņa sekotāji. Viņi veidoja tā saucamo mazo grupu tīklu, kas pamazām vairojās un izauga par draudzēm. Arī mēs pašreiz neliekam uzsvaru uz lielu konkrētu draudžu sasteigtu reģistrēšanu, bet gan uz lūgšanu grupām vairākās vietās. Uz pakāpenisku savstarpēju kristietības izskaidrošanu. Uz misijas darbu starp cilvēkiem un caur viņiem pašiem, nevis to mācot institucionāli tikai dievnamos.- Vai arī anglokatoļi akceptē sieviešu un homoseksuālu cilvēku ordināciju priesterībā, kas tiek darīts vienā daļā Anglikāņu baznīcas? Šie jautājumi mūsu pseidodemokrātiskajā sabiedrībā, manuprāt, ir mākslīgi sakāpināti. Sieviešu priesterība – tā nav fundamentāla problēma. Sievietes klasiski kristīgajā baznīcā no seniem laikiem ir augstā cieņā. Sākot jau no Dievmātes. Sievietes ir bijušas un turpina būt svētīgas dažādās baznīcas struktūrās. Tomēr anglokatoļi viņas neordinē. Ne tāpēc, ka sievietes būtu «neatbilstošas». Tas netiek darīts, lai nepalaistu arī šajā denominācijā domino efektu. Kā pierāda prakse, agri vai vēlu sieviete mācītāja tīri cilvēciski sāk justies nekomfortabli kontekstā ar «vīrišķo» trīsvienību – Tēvu, Dēlu un Garu. Tad sākas Rakstu «piefrizēšana» un jauna teoloģija.Savukārt runājot par homoseksuāļiem – Dievs mīl ikvienu cilvēku un sauc pie sevis grēcinieku, taču nepieņem grēku. Ja šajā kontekstā tiek rediģēti Raksti, izņemot «nepatīkamos» pantus, nenozīmē, ka cilvēks var izmainīt Dieva nosacījumus. Līdz ar to mēs neveicam praktizējošu homoseksuālistu ordināciju. Visādi citādi nav iemesla homoseksuālos cilvēkus atgrūst, būt pret viņiem agresīviem vai tamlīdzīgi. – «Dievam acīmredzot tīk dažādība vai Viņš vismaz to pieļauj līdz zināmam laikam,» rakstīts jūsu interneta mājas lapā. Vai sadarbojaties arī ar citām konfesijām?Uzreiz piezīmēšu – nejauksim jēdzienus «ticība» un «reliģija», tas nav viens un tas pats. Ekumenismam kristīgās ticības izpratnē saku «jā», taču esmu pret dažādu reliģiju mākslīgu sinkrētismu un ticību sapludināšanu. Baznīcai Kristus uzticējis garīgo debesu atslēgas. Gadsimtu laikā gan ir daudz uzaudzis uz baznīcas «miesas». Ir dažādas konfesijas, katrai savi kritēriji, kurus nevar neievērot. Tādēļ uzskatu, ka vispirms jāatrod vienojošais un tikai tad atšķirīgais. Pirms dažiem gadiem man nācās pārdzīvot nopietnu onkoloģisko operāciju, un, lielā mērā pateicoties arī dažādu konfesiju kolēģu lūgšanām, varēju sākt atveseļoties.- Kā vērtējat kristiešu stāvokli Latvijā? Atšķirībā no Rietumiem, kur kristiešu stāvoklis kļūst problemātiskāks, pie mums var samērā brīvi paust un praktizēt savu ticību. Tomēr domāju, ka Latvijas kristieši diemžēl lielā mērā ir «dīvāna kristieši». Pazīstu daudzus, kas par baznīcu atceras, kad vajag bērnu nokristīt vai sarīkot kāzas «pa smuko». Citā laikā Dievs var pagaidīt. Var jau var, Viņam laika pietiek, ko nevar teikt par cilvēkiem… Anglikāņi un anglokatoļiAnglikānisma sākumi meklējami karaļa Henrija VII (1491 – 1547) laikā, kad karalis kļuva par Anglijas baznīcas augstāko vadītāju. Izņemot attiecību pārtraukšanu ar Romas katoļu baznīcu, plašākas teoloģiskas un liturģiskas reformas tika sāktas vēlāk. Mūsdienās anglikāņi kļuvuši par konfesiju ar plašu doktrinālo, liturģisko un sakramentālo amplitūdu. Pasaulē varētu būt ap 75 miljoniem šai konfesijai piederīgo.Anglokatoļi ir anglikāņu konservatīvais virziens. Latvijā pārstāvētie ir tuvi Romas katoļu baznīcas redzējumam par kristietību. Taču ir nianses, kas raksturīgas luterāņiem. Piemēram, ordinētie kalpotāji var būt gan ģimenes cilvēki, gan dzīvot celibātā. Anglokatoļi neatzīst tēzi, ka kāds no baznīcas vadītājiem var būt nemaldīgs.
