Ar paraolimpiskajās spēlēs vēl nepieredzētu medaļu klāstu – divām zelta un divām bronzas godalgām – otrdien mājās no Rio atgriezās Latvijas izlases sportisti. Bronzas medaļu izcīnīja arī Jelgavas kluba «Cerība» sportists, treneres Maijas Ukstiņas audzēknis Edgars Bergs, lodes grūšanas sektorā ar 14,55 metru tālu raidījumu savu tuvāko sāncensi pārspējot par vienu, bet tik izšķirošu centimetru.
Sveikt «Cerības» izcilnieku lidostā bija ieradušies Jelgavas pašvaldības un Sporta servisa centra pārstāvji, draugi un treniņbiedri no kluba, arī LOK projektā «Sporto visa klase» iesaistījušies skolēni no 4. vidusskolas 5.c. «Šī ir Eiropas Sporta nedēļa, kurā mēs arī esam aktīvi. Šodien mācījāmies stundās, spēlējām futbolu un tagad esam atbraukuši sagaidīt Edgaru, kura treniņus dažkārt varējām vērot Zemgales Olimpiskajā centrā,» klātbūtnes motivāciju skaidroja sporta skolotāja un klases audzinātāja Nataļja Gorškova. Ar priecīgu satraukumu sirdī un ziedu pušķi rokās turpat bija arī no Zirņu pagasta atbraukušie medaļnieka vecāki. «Dažas reizes īsi sarakstījāmies, taču nezināju, ka viņš noslēguma ceremonijā nesīs Latvijas karogu. Tas man bija pārsteigums,» atklāja Edgara mamma.
Ar orķestri, līdzjutēju gavilēm un atbalstītāju uzslavām tika sagaidīti visi desmit Latvijas paraolimpiskās izlases dalībnieki, žurnālistu īpašu ievērību, protams, izpelnījās zelta medaļu diska mešanā izcīnījušais Aigars Apinis un divkāršā medaļniece, zeltu šķēpa un bronzu diska mešanā ieguvusī Diāna Dadzīte un bronzas laureāts lodes grūšanā «cerībnieks» Edgars, kuru izjautāja arī «Ziņas».
– Rio ieradāties jau septembra sākumā, bet starts tev bija tikai 12. datumā, vai aklimatizācija un «gaidīšana» noritēja, kā cerēts?
Aklimatizācija man parasti grūtības nav sagādājusi, un arī šoreiz trešajā dienā jau viss bija kārtībā. Braucu trenēties, ēdu, gulēju un gatavojos.
– Kā sadzīves apstākļi? Un ēdiens latvieša garšām un vēderam?
Dzīvošanas apstākļi – ne izcili, bet normāli. Tāpat ēšana – varējām izvēlēties starp mums vienlīdz ierastajiem makaroniem, kartupeļu biezputru, rīsiem…
– Gāji skatīties un juti līdzi arī savu komandas biedru startiem?
Galvenajā stadionā biju četras reizes – kad startēja Aigars Apinis, Diāna Dadzīte un es pats. Tā sanāca, ka visās četrās reizēs Latvija izcīnīja medaļas.
– Treniņi notika citur? Vai tajos jau izdevās pamanīt arī galvenos sāncenšus?
Treniņiem bija atsevišķs laukums ap stundu gara brauciena attālumā no dzīvesvietas, un šajā laikā tur bija arī Irānas sportists, kas vēlāk izrādījās sīvākais sāncensis cīņā par bronzu. Redzēju arī ķīnieti, kas sacensībās vienīgais aizgrūda lodi pāri 15 metriem un ieguva zeltu, arī Argentīnas sportistu, kas sasniedza otro labāko rezultātu, pārējos gan ne.
– Ar irāni tiešām cīnījies ne pa jokam, pirmajos mēģinājumos mainoties arī vietām, līdz trešais tev izdevās jau medaļas vērtībā.
Jā, trešajā mēģinājumā viņš turklāt izgāja ne savā vietā. Bija jāstartē Anglijas sportistam, bet viņš iznāca, manu rezultātu pārsniedza, un, neņemot vērā kļūmi, tas tika ieskaitīts. Tad es paliku īsti nikns un «pārmetu» viņu. 14,55 metri tā arī palika līdz sestajam mēģinājumam, kurā viņš jau cerēja, ka ir ticis priekšā, tomēr izrādījās tikai 14,54.
– Un kā ar taviem nerviem šajā brīdī?
Arī man priekšā bija pēdējais piegājiens, koncentrējos tam un jutos diezgan mierīgs.
– Līdz ar bronzu nopelnīji arī karognesēja tiesības noslēguma ceremonijā.
Biju nesis karogu arī iepriekšējās paraolimpiādēs. Tas, protams, ir gods, uz ko īpaši nerāvos, bet komanda nobalsoja.
– Vai izdevās ko redzēt arī no pašas Riodežaneiro?
Pilsētu caur autobusa logu pavērojām braucienos uz stadionu, dabā gribēju redzēt pasaules brīnumu – slaveno Jēzus statuju kalnā. Tas arī izdevās.
– Stadionā līdz personīgajam rekordam neaizsniedzies, taču sasniedzi labāko rezultātu pēdējos divos gados – kopš muguras operācijas. Ko vari teikt par tuvākiem un tālākiem nākotnes plāniem?
Tuvākais ir atpūsties, iziet rehabilitācijas kursu. Bet decembrī, kā plāno arī trenere, būtu jāsāk darboties, lai gatavotos nākamā gada pasaules čempionātam Londonā. Jūlijs vairs nav tālu.
