Beidzot esam iemantojuši arī dabas mātes labvēlību, kas mūs dāsni apveltījusi ar sniegu. Rīt atkal daudzi posīsies brīvdienu izbraucieniem uz kādu kalnu vai slidotavu.
Beidzot esam iemantojuši arī dabas mātes labvēlību, kas mūs dāsni apveltījusi ar sniegu. Rīt atkal daudzi posīsies brīvdienu izbraucieniem uz kādu kalnu vai slidotavu. Arī manas ģimenes ceļš jau vairākas nedēļas ved uz Tērvetes pilskalnu, kur pilnu krūti atpūšamies uz nebēdu. Pat kūtrie un tik grūti izkustināmie draugi piekrīt doties pārgalvīgajā braucienā uz tautā zināmo Cukurkalnu.
Skaista diena, sals ap sešiem grādiem, bet ziemas prieku baudītāju Cukurkalnā ka biezs, skaties tik, ka kādam mazākam atpūtniekam neuzmin. Cilvēki atbraukuši ģimenēm, visi smaidīgi un priecīgi. Bērneļi sārtiem vaigiem, tēti nosalušiem deguniem, mammas piknika grozu rokā atpūšas nedaudz tālāk no kalna un vēro atpūtniekus. Fantastiski, ar kādiem tik braucamajiem viņi nelaižas lejā no milzīgā kalna gandrīz vai pašas virsotnes! Mūsu bērna koka ragaviņas ir tīrais nieks salīdzinājumā ar metāla bļodām, bērnu vanniņām, sniega mocīšiem, plēves gabaliem un ar sniegu piebāztiem polietilēna maisiem. Dzird runājam pusaudžu bariņu, kas ir vietējie un uz šejieni nākot katru dienu. Viņu braucamais ir lielā traktora riepu kamera, kurā jaunieši kā bitītes pielīp cieši cits pie cita un, meiteņu spiedzienu, pavadīti lielā ātrumā traucas lejā. Tas vēl tā kā bija manīts, bet vai esat kādreiz redzējuši tādu brīnumu, ka par savu “padibeni” tiktu izmantots mašīnas dekoratīvais disks, taču kā tas slīd!
Prieks, ka atpūšas arī jelgavnieki. Mazais puika kalna pakājē pamana bērnudārza grupiņas biedru, kas ieradies kopā ar vecmāmiņu un vectētiņu un par braucamo izmanto plastmasas paliktni. Par Tērvetes neaizmirstamo burvību priecājas arī Domes darbiniece, kas, kalna galā stāvēdama, atbalsta savas meitas un vīru, kas laižas ragaviņās no kalna. Pat tētis cenšas garās kājas iedabūt meitas ragutiņās, bet, ak vai, muguras atzveltne par mazu viņa dibenam, un nekā – jāpaliek gribot.
Uz kalnu atbraukuši arī mazuļi, kas vai nu ratos saldi čuč, Tērvetes svaigo gaisu elpodami, vai arī apkārt notiekošajā lielā nopietnībā noraugās. Šķiet, mazuļiem smiekli nenāk, viņu uzdevums ir nenosalt un padzert siltu tēju.
Mazā dēlēna prieks par notiekošo ir tik milzīgs, ka pēc triju stundu atpūtas tikai ar lielu lūgšanos izdodas viņu aizvilināt no kalna. Solām, ka brauksim nākamajās brīvdienās atkal, un izskatās, ka dabas mātei tā labpatiks. Nepalieciet malā, jo ziemas prieki ir tik īsi un pēdējā laikā arī reti.
