Veru Smilgu par omīti sauc septiņi māsas mazbērni un mazmazbērni, viņa ir viena no pavisam retajām jelgavniecēm, kas spilgti atceras pirmās neatkarības laikus, karu… taču Jelgavas vēsturē viņa ir iegājusi ar savu slidotmāku.
Veru Smilgu par omīti sauc septiņi māsas mazbērni un mazmazbērni, viņa ir viena no pavisam retajām jelgavniecēm, kas spilgti atceras pirmās neatkarības laikus, karu… taču Jelgavas vēsturē viņa ir iegājusi ar savu slidotmāku, ar Latvijas čempiones slavu 1947./48. gada sezonā.
Mātei nezinot
Vera Smilga piedzima būvuzņēmēja Kurāzova trīs bērnu ģimenē 1925. gada vasarā. Tēvs bija baltgvardu emigrants, māte nāca no Vircavas pagasta. Tolaik ģimene dzīvoja namā Dīķa ielā (tagad apmēram tur ir Sudrabu Edžus iela) pretī tā laika un arī tagadējai poliklīnikai. Reiz, mājas pagalmā spēlējoties, meitene guva smagu traumu. Tad bija operācija un tolaik slavenā Jelgavas ārsta Dargēvica aizliegums jebkādā veidā nodarboties ar sportu.
Tēvs pret bērniem bija stingrs. Liktenīgajā 1934. gada rudens vakarā viņš jaunāko meitu aizdzina no vakariņu galda tikai tāpēc, ka viņa, tēvaprāt, nebija pienācīgi nomazgājusi rokas. Tovakar Vera aizgāja gulēt neēdusi, bet tēvs vakariņojot saindējās ar desu, ko veikala noliktavā bija skārusi stipra žurku inde, un tonakt nomira. Vainīgos tirgotājus tiesāja, taču ģimene no materiālas kompensācijas lepni atteicās. Vēlāk māte gan to nožēloja. Līdz vīra nāvei viņa pilnībā nodarbojās ar ģimenes rūpēm, bet nu tai vajadzēja strādāt. Tā māte kļuva par toreizējā Zemgales kluba šefpavāri un zāles pārzini, ko tolaik sauca par saimnieci. Vecākā māsa Anna bieži nebija mājās, jo gāja drēbnieka kursos. Ar brāli Jāni, kas vēl pirms okupācijas mira no sasitumiem boksā, Vera bija uz vienu roku. Kādu ziemas dienu, mātei un vecākajai māsai nemanot, augumā mazā, bet ņiprā jaunākā māsa slepus sāka slidot. Verai pašai savu slidu, protams, nebija. Tās vajadzēja «aizņemties» no Annas. Iebāžot purngalos un papēžos pāris avīžu, zābaki turējās pie kājas kaut cik ciešami.
No avīzes nenoslēpsies
Tolaik Jelgavā ar tās trīsdesmit četriem tūkstošiem iedzīvotāju katru ziemu bija četras slidotavas. Divas no tām piederēja privātpersonām, trešā – aizsargiem, ceturtā – armijai. Parasti blakus ledus laukumam stāvēja pagaidu koka būdiņas, kurās atradās ģērbtuves. Caur skaļruņiem skanēja viegla mūzika, bet Balama slidotavā, kuru uzlēja uz Pils salas pie Driksas tilta, varēja pat dabūt karstu tēju. Visgludākais ledus gan bija armijas slidotavā tagadējā Dambja ielā. To kareivji uzturēja sevišķi labā kārtībā. Ja gribējās izlaist kādu garāku loku, varēja slidot arī pa hercoga Jēkaba laika pilsētas kanālu, kas tolaik vēl nebija aizbērts posmā no Kungu ielas līdz Ģintermuižai. Katru svētdienu slidotavās notika karnevāli, jautrības stafetes, veiklības braucieni. Īpaša piekrišana Verai bija aizsargu slidotavā, kas atradās tagadējā Raiņa parkā turpat pie Zemgales kluba. Onkulīši, kas uzturēja slidotavas saimniecību, vērojot meitenes soli un raksturu, ieteica viņai piedalīties sacensībās. Un Vera uzvarēja… Par to nodrukāja «Zemgales Balss», un meitenei beidzot par savu ledus vilinājumu vajadzēja atzīties mātei un māsai. Arī dakteris Dargēvics bija ļoti pārsteigts, ka pēc operācijas rētas sadzijušas tik labi, ka slidošana veselībai nākusi tikai pa labu.
Aizsargi uzdāvināja Verai pirmo personīgo slidu pāri, un sportošana kļuva nopietnāka. Interesanti, ka vējš sportistiem tikpat kā netraucēja, jo, ledu tīrot, visapkārt «stadionam» bija sastumti augsti sniega vaļņi, kuros vēl sasprauda eglītes.
Krievu un vāciešu brāļošanās
Kara laikā Vera iemīlējās. Agronoms, profesora Galenieka audzēknis Imants Smilga bija par septiņiem gadiem vecāks. Verai viņš patika jau skolas laikā. Kara šausmas un jukas abu jauno cilvēku attiecības pasteidzināja. 1944. gada pavasarī, kad Verai bija 19 gadu, viņi salaulājās. Imantu iesauca vācu armijā, viņš dienēja par tulku kādas vienības štābā, kas atradās Svētes ielā. 1944. gada rudenī kaut kur pie Lietuvas robežas Imants krita gūstā. Pēc pāris gadiem viņš no apcietinājuma atgriezās, taču veselība bija zaudēta, un 1947. gadā Imants Smilga mira.
Visu kara laiku Vera dzīvoja Jelgavā. Viņa te bija arī tajā 1944. gada jūlija nedēļā, kad pilsēta tika nodedzināta. Reiz, ejot uz patvertni, kas bija izrakta dārza galā netālu no vecās slimnīcas, Vera redzēja savādu skatu: uz ielas sēdēja un kopīgi dzēra vācu un krievu karavīri. Vācietis runāja krieviski, un Vera labi varēja saprast, ka viņi rādīja viens otram ģimenes bildes, kaut ko teica par kara bezjēdzību, par to, ka Latvija ne vienam, ne otram nav vajadzīga. Pēc tam katrs aizgāja uz savu pusi. Frontei tuvojoties, pilsētā saradās daudz kriminālistu – laupītāji, zagļi. Māte Veru ģērba tā, lai viņa izskatītos vecāka. Taču vismaz viņas draugu un paziņu lokā tādu gadījumu, kad krievu zaldāti vai kādi kriminālisti būtu izvarojuši meitenes, nebija. Reiz tikai gadījās bēgt no cietumniekiem, kas bija tikuši brīvībā, dabūjuši ieročus un apdzērušies barā šāva, kur pagadās. Kad pilsētu pilnībā pārņēma krievu armija, visiem civiliedzīvotājiem lika aiziet, it kā tādēļ, ka te vēl varētu notikt kaujas. Tā Vera nokļuva Jēkabniekos. Pagastmājā viņa satika onkulīti, kas agrāk strādāja Balama slidotavā – palīdzēja meitenēm nosiet slidas. Brīnumainā kārtā šis vīrs bija kļuvis par «čekas» virsnieku. Nelabprāt pazinis Veru, viņš tomēr viņai ieteica doties uz Ābelīšu mājām, kur pie veciem saimniekiem, strādājot lauku darbus, varēja palikt tik ilgi, kamēr pilsētnieki saņēma atļauju atgriezties Jelgavā. 1944. gada rudens bija dāsns, ar labu ražu. Tas daudziem jelgavniekiem palīdzēja izdzīvot.
Atkal slidas
Novembrī Vera ar māti un māsas Annas ģimeni atgriezās pilsētā. Māja bija sagrauta. Viss vērtīgais izzagts. Situācija likās bīstama vēl arī tādēļ, ka Veras tēvs taču bija baltgvardu emigrants, vīrs – leģionārs, mātes brālis – 1941. gadā Litenē arestēts latviešu virsnieks. Okupācijas varai tā, protams, bija nevēlama ģimene. Verai ar māti un māsu veicās atrast kādu neskartu divstāvu namiņu Lauku ielā. Tur kādreiz dzīvoja mātes paziņas. Saimnieki bija emigrējuši, bet četros brīvajos dzīvokļos bija sagājušas līdzīgas bezpajumtnieku ģimenes. Vera sāka strādāt rūpkombinātā par algu grāmatvedi. Brīvajā laikā mājās sēdēt nemierīgais prāts neļāva. Viņa apmeklēja kultūras nama deju kolektīvu, bet, kad pienāca ziema, atkal sāka slidot. Bija zaudēts vīrs, un visa dzīve kļuvusi neskaidra un skarba, taču ritmiskais slīdējums virs ledus palīdzēja atgūt garīgo līdzsvaru. Te jāpiebilst arī, lai kāda bija komunistu vara, sportistus tā turēja cieņā. Verai radās zināma drošības izjūta. Lai arī pēc kara diezgan ilgi Jelgavā nebija nevienas sporta zāles, tomēr slidotāji, kā varēja, trenējās. Veras kundze atceras, ka kādu ziemas vakaru pat pēc deju kolektīva mēģinājuma viņa kāpusi pār sētu un gājusi uz jau slēgto Daugavas» stadionu slidot. «Vai šodien kāds tā darītu? Pēc kara mēs visi bijām tādi kā parauti,» kā brīnīdamās par sevi, piebilst Veras kundze.
Kādās sacensībās Rīgā viņu ievēroja arī trīsdesmito gadu Eiropas čempions Alfons Bērziņš. «Man patīk jūsu solis,» viņš piebilda. Padomju laikā A.Bērziņš strādāja par vienkāršu stadiona un slidotavas uzkopēju, bet Verai šie vārdi nozīmēja daudz. Divas ziemas viņa nodzīvoja pa Latvijas izlases treniņnometnēm Igaunijā (kur ledus turējās ilgāk) un tad arī kļuva par čempioni. Uzvarēja arī Jelgavas ātrslidotāju komanda kopumā. Piebilstot par tiem, kas kaldināja jelgavnieku izcīnīto kausu, V.Smilga nosauc Hūbertu Štekeli, Laimoni Kļavu, Dāvidu Bendrupu un Mirdzu Jonāni.
«Būt pilsētā populāram bija savāda izjūta, tika saņemtas puķes un apsveikumi. Gadījās, piemēram, ka, ejot pa ielu, dzirdēju, ka skolas puikas sačukstējās: «Re, kur tā slavenā slidotāja!» atceras Veras kundze.
Jelgavā, sacenšoties ar rīdziniekiem, palīdzēja ne tikai publikas atbalsts, bet dažkārt arī mīkstais vai grubuļainais ledus. Rīgā slidotavas bija vairāk koptas. Reiz gadījās arī šāds piedzīvojums. Veras kundze stāsta: «Mums Jelgavā nebija kur īsti slidas uzasināt. Reiz pirms sacensībām Rīgā kādas slavenas slidotājas vīrs piedāvājās tās uzasināt visai komandai. Kad saņēmām tās atpakaļ, visi bija ļoti apmierināti, vienīgi man atspēriena mala bija noapaļota. Sporta biedrības «Daugava» priekšnieks Pelūde paskatījās, bet neprotestēja. Ātri turpat pirms starta viņš ar vīli slidas pielaboja. Izrādījās, ka mums ar slidu asinātāja sievu vajadzēja sacensties vienā braucienā un viņa pati, vīram nezinot, bija šo malu noapaļojusi. Izejot uz skrejceļa, viņa teica: «Zini ko, Vera, neskriesim ātri, bet tā mēreni.» Es viņai atbildēju: «Bet tās taču sacensības!» Un galu galā uzvarēju.»
Šodien Jelgavā iedzīvotāju ir vismaz divas reizes vairāk, bet slidotava – tikai viena. Un tā pati – uz mākslīgā ledus. «Kur tagad palikušas dziļās ziemas?» Veras kundze jautā. Zinātnieku mērījumi rāda, ka beidzamajos piecdesmit gados planēta strauji sasilst. Bet sirds jau to īsti nepieņem.
