Domājot par netradicionāliem pasniegšanas veidiem, akadēmiskās skaņu mākslas popularizētāji pēdējos gados spēruši soli uz priekšu jaunu muzikāli izglītojošu programmu izveidē, kas spēj piesaistīt bērnus un jauniešus.
Domājot par netradicionāliem pasniegšanas veidiem, akadēmiskās skaņu mākslas popularizētāji pēdējos gados spēruši soli uz priekšu jaunu muzikāli izglītojošu programmu izveidē, kas spēj piesaistīt bērnus un jauniešus. Tomēr nespēj pretoties tendencei: skolēnu interese par klasisko mūziku Latvijā mazinās.
Tā Latvijas Koncertdirekcijas programmas “”Autobuss debesīs” savā un latviešu klasiskajā mūzikā” turnejas (tās ietvaros mūziķus pagājušonedēļ vētraini sagaidīja arī kupls jauno klausītāju pulks Jelgavas kultūras nama zālē) laikā sarunā ar “Ziņām” secināja ilggadēja šādu programmu veidotāja un vadītāja Karīna Bērziņa.
Koncerta pirmajā daļā rokgrupas akadēmiski izglītotie dalībnieki – čellists Kārlis Auzāns, klarnetists Emīls Zilberts, obojists Marts Kristiāns Kalniņš, kontrabasists Armands Treilihs un pianists Ervings Znotiņš – atskaņoja pazīstamu latviešu akadēmiskās mūzikas komponistu darbus, otrajā daļā ar tiem pašiem instrumentiem, pievienojoties arī ģitāristam Andrim Dzenim, spēlēja “Autobusa” rokhitus.
Kā radās doma “Autobusu debesīs” šādā programmā iesaistīt tieši tagad?
Šādu pasniegšanas veidu Latvijas Koncertdirekcijas rīkotajos koncertos jauniešiem izmantojam jau pāris gadu – sapludinot klasisko un populāro mūziku –, un tam bijuši lieli panākumi. Protams, ja to dara labi un profesionāli. Tādu piemēru ir diezgan daudz. Piemēram, “Time After Time” dalībnieks Gints Pabērzs, kas spēlē Rīgas saksofonu kvartetā, atskaņo kaut ko klasisku kopā ar “TAT” taustiņnieku Kārli Lāci vai Māris Briežkalns ar savu džeza kvartetu – latviešu tautasdziesmas vai Emīla Dārziņa dziesmas džeza apdarē. Šosezon šajos koncertos skan tikai latviešu klasiskā mūzika, un “Autobusa debesīs” dalībnieki akadēmiskās muzicēšanas jomā sevi sevišķi spilgti līdz šim apliecinājuši tieši kā latviešu skaņdarbu interpreti.
Kas publikas attieksmē apliecina, ka jaunie klausītāji par akadēmisko mūziku interesējas, to pazīst un pieņem?
No vienas puses, auditorijas izglītotība (Jelgavā mums ir tādi ilggadēji sadarbības partneri, 4. vidusskola, Spīdolas ģimnāzija, Valsts ģimnāzija, kas brauc uz mūsu koncertiem un pie kuriem arī mēs esam bijuši ne reizi vien). No otras puses, arī ja nav milzīgu iestrāžu, ieinteresētības un izpratnes pilnu gaisotni rada bērnu dabiskā atvērtība. Ar nožēlu jāatzīst – man nešķiet, ka Latvijā pēdējos gados klausīties māka būtu gājusi vairumā.
Tātad jūsu pieredze liecina, ka pēdējos gados akadēmiskās mūzikas klausīšanās kultūrā skolu jaunatnē vērojama noturīga negatīva tendence?
Noteikti. Protams, tas saistīts arī ar muzikālās audzināšanas statusu vispārizglītojošo mācību iestāžu programmā. Taču skolotāju stāstītais (ar viņiem tiekos ļoti daudz) manī nostiprinājis priekšstatu, ka to skolas vecuma bērnu vecāku, kuri savas atvases neved uz koncertiem un kuru izklaide aprobežojas ar pastaigu pa lielveikaliem, kļūst arvien vairāk. Otra problēma: kad sāku strādāt toreizējā filharmonijā, ar koncertiem braucām gandrīz uz katru skolu visā Latvijā apmēram četrreiz gadā. Koncertus Rīgā gadā apmeklē četrarpus tūkstoši, bet kas tas ir pret visu Latviju?! Esmu pārliecināta, ka vajadzīga kāda nacionālā garīguma glābšanas programma. Bieži vien, kaut arī skola piekrīt, ka mūsu cenas ir vienkārši smieklīgi zemas, transports nereti var iznākt daudz dārgāks nekā biļete uz koncertu, ko beigu beigās nevar atļauties ļoti daudz skolu. Mums savukārt nav iespēju braukt turnejās lielā mūziķu skaita un ar to saistīto izmaksu dēļ. Koncertos kinoteātrī “Rīga” nepiedalās trīs vai četri mākslinieki, bet, piemēram, divi kori, orķestris un grupa. Tā kā koncerti notiek kinoteātrī, papildus interesi klausītājos rada tas, ka cenšamies piemeklēt un demonstrēt atbilstošu kino – par komponista dzīvi vai filmu, kurā izmatota viņa mūzika…
Tie, kas pirms koncerta bija izlasījuši tikai tā nosaukumu “”Autobuss debesīs” savā un latviešu klasiskajā mūzikā”, varbūt varēja iztēloties, ka puiši klasisko mūziku gatavojas atskaņot nevis ar tiem instrumentiem, kuru spēli mācījušies akadēmijā, bet, gluži pretēji, ar tiem, ko spēlē rokkoncertos. Mūsu akadēmiskās mūzikas “zelta fondā” droši vien atrastos arī tādi darbi, ko veiksmīgi būtu iespējams pielāgot šādai instrumentācijai.
Noteikti atrastos.
Varbūt tā ir doma kādai nākotnes iecerei?
Jā, turklāt arī tādas pieejas taču ir pasaulē aprobētas.
***
Vai ikdienā klausies (nodarbojies ar) akadēmisko mūziku? Vai koncertā izmantotais netradicionālais pasniegšanas veids tevi rosinās tai pievērsties vairāk?
Katrīna, mācās 9. klasē:
Klausos diezgan daudz, mācos dziedāšanu. Koncerts noteikti nostiprinās un vairos manu interesi par akadēmisko mūziku.
Ģirts, mācās 6. klasē:
Klausos bet reti. Koncerts mani ieinteresēja par to vairāk.
Jānis, mācās 12. klasē:
Šādu mūziku klausos maz. Koncerts man patika, bija interesanti, taču domāju, ka tādēļ turpmāk akadēmisko mūziku neklausīšos biežāk.
Kristaps, mācās 9. klasē:
Korī dziedu, bet akadēmisko mūziku klausos ļoti reti. Vai koncerts mani ieinteresēja par to vairāk? Šaubos.
Linda, mācās 5. klasē:
Klasisko mūziku klausos nedaudz. Agrāk spēlēju klavieres, tagad dziedu korī. Domāju, ka arī pēc šā koncerta tādu mūziku neklausīšos biežāk.
Artūrs, mācās 5. klasē:
Nemaz neklausos klasisko mūziku. Iespējams, turpmāk tai pievērsīšu vairāk uzmanības.
