Saeimas lēmums septembra otro svētdienu oficiāli noteikt par Tēvu dienu «Zemgales Ziņu» portālā nonāca gandrīz vienlaikus ar citu, lokāla rakstura, ziņu. Jelgavā kāds tēvs, nolicies pasnaust, pazaudēja savu trīsgadīgo dēlu, kurš gan, par laimi, drīz vien atradās sveiks un vesels.Latvijā diemžēl ir daudz tēvu, kuri pazaudējuši savus dēlus un meitas. Visā valstī vairāk nekā 18 tūkstoši bērnu saņem uzturlīdzekļus no valsts, jo viens no vecākiem – un absolūti lielākajā daļā gadījumi tie ir tēvi – par viņiem nerūpējas. Cik vēl ir to šķirto ģimeņu, kuru tēvi obligāto minimumu gan samaksā, taču attiecību ar bērniem viņiem nav? Neņemot vērā bēdīgo statistiku, ikdienā tomēr šķiet, ka daudz kas mainījies uz labo pusi. Pirms pāris gadiem kādā pētījumā Lielbritānijā tika secināts, ka ģimenēs, kur abi vecāki strādā, vīrieši savu mazgadīgo bērnu aprūpē un audzināšanā iesaistās astoņas reizes vairāk nekā pirms trīsdesmit gadiem. Latvija nez vai varētu lepoties ar astoņām reizēm, tomēr tīri subjektīvi šķiet, ka progress ir. Vecāku sapulcēs skolās mammu skaitliskais pārsvars pār tētiem kļūst arvien mazāk izteikts, uz ielas biežāk redzam, ka bērnu ratiņus stumj tētis viens, domājams, tā ļaujot mammai atpūsties, un droši vien katram zināma kāda ģimene, kur vīrs kaut daļēji izmantojis bērna kopšanas atvaļinājumu vai ar mammu dala slimības lapas tad, kad vienam jāpaliek mājās ar saslimušu mazuli. Mātes dienas svinēšana daudziem kļuvusi par patīkamu tradīciju. Kāpēc arī otrai pusei nedot iespēju tikt pie pozitīva stimula un atzinības, kas ikdienas steigā dažkārt paliek nepateikta? Bet kādam tēvam, iespējams, tieši atzīme kalendārā būs pamudinājums atrast savu bērnu.
