Darbs, labestība, mīlestība – tēmas, ko Ādolfa Alunāna teātra aktieri risina iestudējumā “Maija un Paija”
Piektdien, 12. janvārī, pulksten 18 un nākamajā dienā, 13. janvārī, pulksten 16 Jelgavas Kultūras namā pirmizrāde – režisore Lūcija Ņefedova Ādolfa Alunāna Jelgavas teātrī iestudējusi Annas Brigaderes pasaku lugu bērniem “Maija un Paija”. Izrādē galvenajās lomās Ilva Zvilna-Štrāla (Maija), Zane Vītoliņa (Paija), Jānis Dūrējs (Varis), Elita Majevska (Pate), Aldis Barons (Svilis), Liene Strauta (Plaska), Zaiga Zariņa (Laima). Sarunā ar režisori par izrādes vērtībām un Ādolfa Alunāna jubilejas gada iecerēm.
– Kāpēc nolēmāt iestudēt “Maiju un Paiju”?
Anna Brigadere ir zemgaliete, un bērnu paaudzes nedrīkst uzaugt bez zināšanām par viņu. Mēs kļūstam arvien tumšāki, bērni spaida telefonus un grāmatas vairs nelasa. Mums, latviešiem, Brigadere ir tāds īpašs dārgums, kāda citām tautām nemaz nav, – tādas tik gudras, tik varenas dramaturģes. Turklāt viņa ir tik tuvu Latvijai un latviešiem, mūsu mentalitātei. Pārtulkot to pašu “Dievs. Daba. Darbs”, “Sprīdīti” būtu neiespējami, tāpat kā nevar pārtulkot tautasdziesmas. Sveštautietis nesapratīs. Ar “Maiju un Paiju” būtu tas pats. Tur ir latviešu dievi, Laimas māte, kas lemj cilvēka mūžu. Ir lietas, kas pieder tikai mums. Dievs laikam tā novēlējis.
Ar šo saistībā domāju, ka bērni nevar izaugt bez “Maijas un Paijas”. Nevaru to nodrošināt visā Latvijā, bet saviem varu parādīt. Tur tik daudz filozofijas, atziņu un gudrību! Arī “Maijā un Paijā”, tāpat kā triloģijā “Dievs. Daba. Darbs” Brigaderei bijusi interesanta darba tēma. Viņa saka, ka darbs cilvēkam pats ieliekas rokās, darbs grib būt darāms. Tas dod prieku un spēku. Ja tev patīk strādāt, tev gribas dzīvot – tas ir vecs likums. Grūti ir tad, ja tev nav tāda darba, ko tu mīlētu. Brigadere ļoti mīlējusi savu tēvu – viņš bijis strādīgs, viņam prieku sagādājis pats process. Visa pasaule būtu skaista un laba, ja katrs cilvēks spētu atrast savā darbā prieku. Vienalga, vai mazgāju traukus vai slauku pagalmu, bet es to daru ar prieku, un tad viss kļūst dzīvs. Maijas un Paijas tēmā tas viss ir – Laimas māte, darba tēma, laba darīšana, labestība, mīlestība. Ja mums nav mīlestības, nemīlam cits citu, tad nav nozīmes nekādai filozofijai, gudrībai, grāmatu grāmatām.
– Šīs vērtības esat likusi arī sava iestudējuma pamatā?
Bet kā citādi! Kā es varu nelikt, ja tās tur ir ierakstītas! Es esmu cilvēks, kas neiet pret autoru. Mēģinu autoram atrast šifru. Man cita skola – nevaru skatīties, ka lauž autoru. Ja tev nepatīk kāds darbs, raksti pats. Visas šīs vērtības lieku savā izrādē. Ja mēs saviem bērniem nekā nemācīsim, beigas mums būs.
– Daudzas mūsdienu sievietes sevī saskatīs Maiju, uz kuras pleciem ir viss – māja, darbs, vīrs, kurš jāizglābj no elles, pa ceļam vēl jāizglābj pasaule.
Sievietes misija ir glābt – radīt dzīvību un glābt dzīvību. Maija ir tā dzīvības nesēja, radītāja, palīdzētāja, cēlāja. Mūsu pasaules misija uz to balstās – palīdzēt.
Daudzviet pasaulē cilvēki mokās. It kā mēs gribam palīdzēt, bet ko mēs varam darīt? Varam sūtīt palīdzību vienu reizi, otru reizi, trešo reizi, bet, ja viņi paši neizveidos savu sistēmu, tam nav lielas jēgas. Nedod zivi, bet iedod makšķeri. Bet mācīt citu tautu, kam ir savu likumi… Mēs ar savām gudrībām viņiem tikai traucējam. Pasaule ir sarežģīta. Taču tur, kur esam mēs, tā labestība ir jāizplata. Ja nevari daudz, tad vismaz kaut ko dari lietas labā, sevišķi, kad esi jauns un stiprs.
Brigaderes darbos saglabājas interesanta latviešu valoda. Mums, teātriem, ir ļoti liels grēks – to savu prioritāti, valodu, ļoti slikti apstrādājam. Bijām ar izrādi Zīverta jubilejā Vilcē (pagājušajā nedēļas nogalē ar trim izrādēm tur tika atzīmēta dramaturga Mārtiņa Zīverta 115. jubileja – red.). Jaunos aktierus nevar saprast. Parādās Mārtiņš Vilsons, un beidzot dzirdu, ka viens runā! Mēs neglabājam valodu, un tāpēc mums draud lielas nepatikšanas. Ja mums nebūs savas valodas, mēs mirsim kā nācija. Brigaderei visi senvārdi vēl saglabāti, brīžam grūti izrunājami, bet bērniem ir jāparāda, ka valodā ir arī tādi. Es jau vienmēr esmu ļoti nejauka un saku – to, ko krievs neizdarīja 50 gados, anglis paveica desmit gados.
– No vecākiem ir dzirdēts, ka bērnu un jauniešu teātra izrāžu repertuārs Latvijā ir visai trūcīgs.
Mūsu teātrim šajā ziņā nedrīkst pārmest. Repertuārā ir “Sprīdītis”, “Zaķis lielībnieks”, “Brēmenes muzikanti”, “Pelnrušķīte”, šogad uztaisījām “Mazo raganiņu”. Mēs jau varētu visu ko rādīt, ka tik būtu kur! Bet mums jau nav teātra, un netiekam uz skatuves.
Katrs teātris jau dara ļoti sirsnīgi. Piemēram, Nacionālajā teātrī ir izrāde “Sudraba slidas”. Tad ir tādi pulciņi, kas paši “sariktējas”. Žēl, ka mums vairs nav Jaunatnes teātra, kas bija kolosāls – pati gāju, un bērnus vedām. Sākoties brīvlaišanai, mēs to teātri palaidām garām.
Es pati kādreiz strādāju konservatorijā, mums bija kursi, uzņēmām cilvēkus. Tagad trūkst jauno speciālistu. Tie, ko izaudzina, paliek turpat Rīgā. Kā jaunam speciālistam, kuram ir māja, ģimene, iztikt ar 120 eiro? Vai no Rīgas kāds par tādu naudu brauks uz novadiem?
Problēmas ir ļoti lielas. Esmu ļoti lielā nemierā. Speciālistus aizlaižam, savācas trīs tantes, un mums ir amatieru teātris. Tas ir tāpat kā, kad es nepazīstu notis, bet zinu meldiņu un mācu jums dziedāt.
Tagad jātaisa Zīvertam jubileja, bet Zīverts nav iestudēts, kaut gan viņš ir 54 lugas uzrakstījis. Kāpēc nav? Jo Zīverts ir grūts. Nāk Alunānam 170 gadi, visi grib iestudēt “Pašu audzinātu” – nezinām dramaturģiju.
– Kādi ir jūsu teātra plāni saistībā ar Ādolfa Alunāna jubileju?
Kolēģis Arvīds Matisons grib taisīt “Sešus mazus bundziniekus”. Es gribu uztaisīt vienu lokalizējumu – Alunāns arī lokalizējumus iestudēja. Viņam ir tāds “Brīvnieks Olimpā”, bet mūsu skatītāji, sevišķi jaunie, tādu brīvnieku dzirdējuši nav. Viņiem tas neko neizsaka. Domāju, jāieliek kāds cits Olimpā – pats Alunāns. Vēl manā fantāzijā ir viņa viencēliens “Šneiderienes”. Vēl gribētu parādīt pirmo latviešu oriģināllugu “Paša audzināts”, kas mums ir labā līmenī.
Latviešu sievietes prototips
Ilva Zvilna-Štrāla (Maija)
Mana Maija ir ārēji šķietami trausla, cilvēks, kuram dzīve uzliek netaisnīgus pārbaudījumus, bet iekšēji viņa ir ļoti stipra meitene. Maijai ir griba – manuprāt, pats spēcīgākais instruments, ko viņa izmanto, kad nonāk kādu grūtību priekšā. Maija saprot – ja tu ļoti gribi, vari izdarīt visu. Viņa mīl un ciena darbu, lai kāds tas ir, cilvēkus, kurus savā ceļā satiek, jo zina, ka nevienu nesastopam tāpat vien. To es varu teikt arī par sevi kā Ilvu – no jebkura cilvēka, ar kuru nonākam saskarē, mēs kaut ko paņemam.
Manuprāt, lugas tēma ir aktuāla arī mūsdienās. Visiem mums ir dotas iespējas, tiek likti priekšā notikumi, un tikai no pašiem ir atkarīgs, vai mēs no tiem kaut ko iemācīsimies, vai tur saskatīsim grūtības vai redzēsim risinājumu. No mums ir atkarīgs, vai mēs mīlēsim savu darbu vai sūkstīsimies, ka ir grūti un nevaram to paveikt. Maija ir ļoti spēcīga – varētu teikt, ka viņa ir latviešu sievietes prototips, tas nekas, ka tā ir meitene. Lugā ir ļoti daudz plānu. Varbūt šķiet, ka tā ir bērnu pasaka, bet tur ir aktuālas tēmas arī pieaugušajiem.
Izlutināts bērns
Zane Vītoliņa (Paija)
Paija nav ļauna, viņa vienkārši ir izlutināta. Kad ir garlaicīgi un viss nolikts priekšā, cilvēks bieži izmanto savas negatīvās iezīmes. Es Paiju uztveru kā kaprīzu bērnu, kuram ir vara izrīkot meitas, kurai māte skrien pakaļ un izpilda visas vēlmes. Tāpēc Paija ar viņām spēlējas. Kad Paija saprot, ka ir iespēja tikt pie prinča, tiek izvirzīts mērķis, kas attaisno jebkādus līdzekļus. Ja viņai jādara tas pats, ko dara Maija, vienalga, kā un kādā kvalitātē, bet Paija to paveiks un pie prinča tiks. Protams, ne viss ir tik vienkārši.
