Jelgavniece Jana Vanaga studē Lielbritānijā, dzīvo Ķīnā un brīvajā laikā apceļo Āziju. Pirms trīs gadiem, absolvējot Jelgavas Valsts ģimnāziju, jauniete pat iedomāties nevarēja, kādas iespējas pavērs viņas uzdrīkstēšanās izrauties no ierastās vides un citā valstī apgūt ko kardināli jaunu – ķīniešu valodu. Šodien Jana ir Vjetnamā un iedvesmas pilna dalās savā pieredzē par studijām, ceļošanu un, protams, aizraujošo ikdienu Ķīnā.
Veiksmes atslēga – uzdrīkstēšanās
Janas panākumi sākās ar pirmo lielo soli jeb lēmumu pēc vidusskolas iestāties universitātē Lielbritānijā un mācīties ķīniešu valodu. «Es vēlējos paplašināt savu redzesloku, kļūt patstāvīga, iemest sevi vidē, kur neviens pie mazākā kritiena nepaliks man spilvenu. Trīsarpus gadus vēlāk, ceļojot Hošiminā, Vjetnamā, varu apgalvot, kas tas bija viens no pareizākajiem lēmumiem mūžā,» stāsta J.Vanaga.
«Mani uzņēma vienā no prestižākajām mācību iestādēm Lielbritānijā – Durhamas Universitātē. Izvēlējos programmu, kas dod iespēju kombinēt priekšmetus, kuri «uzrunā» un padodas vislabāk. Mana nešaubīgā izvēle bija starptautiskās attiecības un ķīniešu valoda. Es skaidri apzinājos, ka valoda kombinācijā ar starptautiskajām attiecībām man pavērs durvis uz vēlamo diplomāta profesiju. Daudzi, ieskaitot manu ģimeni, bija ieintriģēti un vienmēr nesaprašanā vaicāja – bet kāpēc ķīniešu valoda? Es brīvi pārvaldu krievu un angļu valodu, 21. gadsimta globālā valoda, kurā runā piektdaļa pasaules iedzīvotāju, likās kā izaicinājums. Turklāt Ķīnas ietekme pasaulē katru gadu tikai aug – attīstīta ekonomika, lielas tirgus iespējas. Valodas zināšanas sniedz plašākas karjeras iespējas. Lielais universitātes pluss ir iespēja trešajā studiju gadā apgūtās valodas un kultūras zināšanas nostiprināt klātienē – Ķīnā. Programma parūpējas, lai studenti varētu ne tikai izzināt valsti no mācību grāmatām, bet arī baudīt atmosfēru, kad Ķīna ir visapkārt,» atklāj J.Vanaga.
Augstas prasības un jauni izaicinājumi
Janas gads ārzemēs aizrit Handžou (Hangzhou) pilsētā, kurā mīt 8,4 miljoni iedzīvotāju. Šī pilsēta atrodas apmēram stundas braucienā no Šanhajas metropoles. Meitene turpina ķīniešu valodas mācības, papildus apgūstot arī ekonomiku un kaligrāfiju. «Studijas ir ļoti intensīvas. Pirmajā nedēļā bija iestājeksāmeni, pēc kuru rezultātiem mūs sadalīja attiecīgos līmeņos. Lekcijas katru dienu sākas pulksten 8, prasības ļoti augstas. Grupā esam 20 cilvēku no visas pasaules. Tieši šie apstākļi padara mācības tik interesantas,» stāsta Jana.
«Jau pirmajā nedēļā es veiksmīgi atradu darbu. Biju lielveikalā kopā ar kursabiedriem, runājām angļu valodā, kad mums tuvojās kāda ķīniete – angļu valodas centra vadītāja. Viņa piedāvāja darbu. Es paņēmu vizītkarti, aizgāju uz interviju un sāku strādāt. Pasniedzu angļu valodu bērniem no četru gadu vecuma un no tā gūstu lielu gandarījumu. Sākumā bērni mani ilgi un uzmanīgi pētīja – čamdīja un glaudīja gaišos, garos matus un ilgi skatījās zilajās acīs. Viņi bija sajūsmā, ka esmu citāda,» smaidot stāsta J.Vanaga.
Jauniete atzīst, ka Ķīna ir ļoti eklektiska – neskartās, skaistās dabas ainavas satiekas ar moderniem debesskrāpjiem un pilsētas intensīvo ritējumu. «Vienu dienu esmu Šanhajā, kurā dzīvo 25 miljoni iedzīvotāju, nākamajā dienā jau rāpjos kalnos vai esmu ciematiņā, kur kāju nav spēris neviens ārzemnieks. Kontrastē arī turīgo un nabadzīgo slāņi. Vidusslānis ir ļoti neliels. To visspilgtāk manīju Šanhajā, kur blakus dārgākajam luksusklases debesskrāpim ir pussagruvušas būdiņas, kurās cilvēki mitinās bez elektrības,» stāsta J.Vanaga.
Inovācijas ikdienā
«Ķīna ir lielisks inovāciju izmantošanas piemērs. Piemēram, transporta pakalpojumi ir ļoti augstas kvalitātes, taču biļetes, salīdzinot ar Eiropu, – lētas. Pilsētas autobusa biļete maksā apmēram 20 eirocentu; visos autobusos pieejams Wi-Fi. Vilcieni brauc ar ātrumu vairāk nekā 300 kilometru stundā. Latvijā ir izplatīta savstarpējās saziņas aplikācija «WhatsApp», bet ķīniešiem ir «WeChat», kas ļauj ne tikai sazināties, bet arī maksāt veikalos un daudz ko citu. Nevajag līdzi ne naudu, ne kredītkarti – viss nepieciešamais ir telefons, kurā var noskanēt to QR kodu. Viņiem ir daudz pārdomātu aplikāciju, kas atvieglo ikdienas gaitas,» tā J.Vanaga.
Jana nekautrējas atklāt: «Lidojot uz Ķīnu, es devos kā tādā tumšā tunelī, nezinot, kādas sajūtas manī izraisīs šī valsts, svešā kultūra. Nebija ne mazākās nojausmas, kas sagaida tuneļa otrā galā. Es uz to skatījos kā uz izaicinājumu. Pirmajā dienā, kad ierados Handžou, biju pārsteigta – cik tā ir skaļa! Satiksme mežonīga. Kaut gan – kā var būt, ja pilsētā ir 8,4 miljoni iedzīvotāju?! Biju nesaprašanā, kāpēc visi signalizē un brauc haotiski. Uz ielām redzēju simtiem elektrovelosipēdu, kas līdzinās motorolleriem. Gājēju pārejas zīme neko nenozīmē, un doties pāri ielai ir diezgan bīstami, pat ja deg zaļā gaisma. Ķīniešiem ir cita mentalitāte, viņi domā un dzīvo citādi, nekā mēs esam pieraduši.»
Meitene skaidro, ka reti kurš ķīnietis runā angliski, tādēļ jau kopš pirmās dienas ik uz soļa iespējams praktizēties valodas apguvē. «Ķīnieši jūtas pagodināti, ka runāju viņu valodā, un ir ļoti atsaucīgi. Es gan biju neizpratnē, kādēļ viņi bļauj viens uz otru. Vēlāk man paskaidroja, ka tā viņi sarunājas. Vēl ļoti neierasti, ka praktiski katru dienu klāt nāk garāmgājēji un lūdz kopā nofotografēties. Pat nevarat iedomāties, cik daudz «selfiju» man bija jāuztaisa! Jūtos kā zvaigzne, jo visur mani pavada ar smaidu un pēta no galvas līdz kājām. Esmu bijusi vietās, kur aziāti nekad nav redzējuši eiropiešus, un viņiem ir aizraujoši satikt citādu cilvēku. Viņi uzskata, ka balta ādas krāsa, zeltaini vai gaiši mati un zilas acis ir skaistuma etalons. Turklāt kā sievietēm, tā arī vīriešiem. Veikalos šā iemesla dēļ ir daudz baltinošo krēmu. Mēs ejam uz solāriju un sauļojamies, lai iegūtu iedegumu, bet Ķīnā ir otrādi. Dzeltenīgo ādu viņi neuzskata par skaistu un no saules slēpjas pat ar lietussargu.
Liels pārsteigums mani sagaidīja, arī baudot Ķīnas nakts dzīvi. Eiropā cenas ir vienādas visiem izklaides vietas apmeklētājiem, bet Ķīnā tiek ņemta vērā ādas krāsa. Baltās rases pārstāvjiem jebkurā vietā ieeja iespējama par brīvu,» atklāj Jana.
Lēti un gardi – bagātīgā ķīniešu maltīte
Jauniete stāsta, ka Ķīnas ēdiens ir ļoti gards. «Atbraucot es iepazinos ar ķīnieti, kas kļuva man par tuvu draudzeni. Reiz viņa aicināja uz ģimenes vakariņām, kas tiek gatavotas vismaz trīs stundas iepriekš. Viņiem ir svarīgi, lai būtu liela ēdienu dažādība. Tas bija kārtējais jaunais piedzīvojums – redzēt galda kultūru mājas apstākļos. Katrā provincē atšķiras gan ēdienu veidi, gan gatavošanas paņēmieni. Piemēram, Sičuanas (Sichuan) province ir slavena ar izteikti asu ēdienu. Manā Džedzjanas (Zhejiang) provincē virtuve ir piesātināta ar jūras veltēm. Ķīnieši ēd tikai ar kociņiem – nekur nav ne dakšas, ne naža, tikai karote zupām. Ļoti daudz uzturā izmanto arī cūkgaļu, pagatavojot to dažādās mērcēs. Virtuve ir ļoti bagātīga un, salīdzinot ar Eiropas cenām, lēta. Piemēram, universitātes ēdnīcā ļoti gardi var paēst silto ēdienu, neiztērējot vairāk par vienu eiro. Ik uz soļa ir ēstuves, tāpēc daudzi dod priekšroku ēst ārpus mājām, tas ir pat lētāk nekā gatavot mājās. Kad gaidīju draugu no Latvijas, ļoti ilgojos un lūdzu atvest mūsu sieru, «Laimas» šokolādi un rupjmaizi. Ziemassvētkos draugi uzcepa arī fantastiski gardas piparkūkas ar dažādiem novēlējumiem. Ķīnā reti var atrast piena produktus, bet, ja ir, tie pieejami Eiropas veikalos par augstām cenām. Principā viss, kas nav vietējais ražojums, ir dārgāks nekā Eiropā. Piemēram, tādi zīmolu kā «Nike» un «Apple», produkcija kuru arī ražo Ķīnā, ir dārgāka,» tā J.Vanaga.
Augsts atalgojums un zemas izmaksas
«Ja Ķīnu un Latviju salīdzinām no finansiālā aspekta, piemēram, komunālie pakalpojumi – ūdens, elektrība, mājokļa īre –, un ēdiens ir daudz lētāki. Būtiski ir tas, ka Ķīna ir dalīta uz pusēm. Dienviddaļā, kur atrodas arī mana pilsēta, nav centrālās apkures. Visur kondicionieri, kas ziemā pūš karsto gaisu, bet ar to nepietiek, lai sasildītu telpas. Līdz ar to ziemas periodā tajās ir nepatīkami pavēss. Algas, kā jau jebkur citur pasaulē, atšķiras no statusa un pilsētas. Piemēram, iepazinos ar ķīniešu juristi, viņas stundas likme ir apmēram 200 eiro. Manu skolotājas amatu te ļoti ciena, tas skaitās tikpat prestižs kā ārsta, policista vai ierēdņa profesija. Uz Ķīnu bieži vien dodas studenti un ārzemnieki, jo zina, ka angļu valodas skolotāji te pelna vairāk nekā vietējie pasniedzēji – vismaz 15 eiro stundā. Turpretī ķīniešu skolotājiem, kas pasniedz angļu valodu, stundas likme ir daudz zemāka. Valodu centrā pāris stundu nedēļā pasniedzu angļu valodu un runāju tikai angliski, pārējās dienās māca ķīniešu angļu valodas pasniedzēja un paskaidro studentiem neskaidrības, izmantojot arī ķīniešu valodu. Mana stundas likme ir vismaz divreiz augstāka par ķīniešu skolotājas likmi, un tā ir visur. Ar pāris stundām nedēļā pilnībā pietiek, lai sevi uzturētu, jo ikdienas preces un izmaksas ir diezgan zemas,» stāsta J.Vanaga.
«Ķīnā mācību semestri ir ļoti gari un intensīvi, taču atslodze lunārajā jaunajā gadā arī ir iespaidīga – brīvlaiks piecu nedēļu garumā. Tie ir svētki, kad visi dodas mājās, bet mēs ar istabas biedreni nolēmām izmantot šo izdevību, lai ceļotu un izzinātu Āziju. Mans sapnis bija nokļūt Vjetnamā, tādēļ sāku savlaicīgi noskaidrot, kādu vīzu man vajadzēs. Palīgā nāca ķīniešu draudzene un, ilgi nedomājot, ieteica «TaoBao». Tas ir Ķīnas sludinājumu un pakalpojumu portāls, līdzīgi «Ebay» vai ss.lv, kuru izmanto visi, turklāt visdažādākajos nolūkos. Es samulsu, jo vīza ir oficiāls dokuments, kuru mēs esam pieraduši kārtot vēstniecībā, bet viņa uzstāja, ka tas ir daudz ērtāk un lētāk. Jau divas dienas vēlāk manās rokās bija 30 dienu vīza uz Vjetnamu!
Mūsu ceļojums sākās ar Ķīnas dienvidiem, pilsētu Janšuo, Guiliņu (Yangshou, Guilin), kur ir pasakaina daba – skaisti kalni un alejas. No turienes ar autobusu šķērsojām Vjetnamas robežu. Robežpunktā radās bažas par manu vīzu, jo tā bija atsevišķa rozā papīra lapiņa. Robežsargs tikai ar interesi nopētīja pasi, sakot, ka esmu pirmā latviete, kas šķērso robežu, un, saņemot komplimentu par skaistām Latvijas sievietēm, piedzīvojums varēja sākties. Ķīnā nudien viss ir iespējams,» smejas studente.
Kolorītā Vjetnama
Vjetnama pārsteidza Janu ar cilvēku vienkāršību, pasakainu dabu un ļoti gardu kafiju. «Ķīna un Vjetnama ir atšķirīgas, kaut gan abas ir komunistiskas valstis. Vjetnamā ir manāmi zemāks dzīves līmenis, nav debesskrāpju vai ātrgaitas transporta, drīzāk motorolleri un daudz baznīcu. Kādreizējā franču kolonijā vēl joprojām redzami uzraksti franču valodā, uz ielām tirgo bagetes, mājas ir augstas, taču šauras. Galvaspilsētā Hanojā ieradāmies lunārā jaunā gada svētku vakarā. Vjetnamā šos svētkus sauc par «Tet». Ielas pārpildītas, visur rīboņa, petardes, katrā mājā tiek gatavotas bagātīgas vakariņas, ģimenes altāris un dāvinātas «Hong Bao», kas tulkojumā nozīmē – sarkanā aploksne. Šādās aploksnēs pieņemts dāvināt naudu. Pašlaik esam Vjetnamas pašos dienvidos un lieliskas kafijas pavadījumā baudām aukstāko ziemas periodu – vien 35 grādus,» smejas ceļotāja.
«Mani ļoti patīkami pārsteidza Kambodža. Jāatzīst, ka dzīvesveids Ķīnā, Vjetnamā un Kambodžā ir ļoti līdzīgs – daudz ielas ēstuvju, tirdziņu, maz mašīnu un daudz motorolleru. Kaut cilvēki dzīvo krietni pieticīgāk nekā Eiropā, viņi neiespringst – mīt veikalos, kuros strādā, pelna ar tūristiem un izskatās laimīgi. Viņi dzīvo vienkāršāk, bet tas netraucē smaidīt. Kambodžai raksturīga unikāla arhitektūra, pasakaini dabasskati un kolorītie «tuk-tuk» takši, kad pie rollera tiek pievienota kariete, kas pārvadā cilvēkus,» stāsta studente.
Draudzības saiknes un lepnums par mājām«Īstai draudzībai attālums un laiks nav šķērslis, tieši otrādi – esmu pārliecinājusies, kuri cilvēki paliks manā dzīvē uz mūžu. Piemēram, uz Ķīnu bija atbraucis mans puisis Toms, kurš ar mani otrā pasaules galā izvēlējās nosvinēt Ziemassvētkus un Jauno gadu, zinot, ka Ķīnā šie svētki nevienam neko nenozīmē. Uz Lielbritāniju vairākkārt aicināju mammu, kura nekad iepriekš nav tur ceļojusi. Vienā no ķīniešu valodas lekcijām Lielbritānijas universitātē es izveidoju prezentāciju, kurā ķīniešu valodā iepazīstināju ar Latviju. Biju vienīgā ārzemniece kursā, tādēļ uzstāšanās izraisīja lielas ovācijas – gan pasniedzēju, gan grupas biedru. Un jau vasarā pie manis Jelgavā viesojās divi angļu kursabiedri un ķīniete. Viņi bija sajūsmā. Katru reizi, kad atgriežos Jelgavā, es redzu, ka pilsēta kļūst skaistāka, sakoptāka, un ar lepnumu varu pastāstīt, ka šīs ir manas mājas. Ciemiņiem parādīju Trīsvienības baznīcas torni, sakopto promenādi un Pasta salu, kurā ir patīkami pastaigāties jebkurā diennakts laikā. Spilgti atmiņā palika ķīnietes sajūsma, kad viņa promenādē ilgi nevarēja atraut skatienu no debesīm un zvaigznēm. Pats patīkamākais, rādot ārzemniekiem Jelgavu, ir sajūsma viņu acīs. Tas liek vēl vairāk novērtēt manas pilsētas skaistumu,» atzīst J.Vanaga.
«Pašlaik es sevi varu iedomāties jebkur, bet, kad mana izglītība būs pietiekami augsta un būšu atbilstoši kvalificēta, es vēlos pārstāvēt Latviju. Es nekad neaizmirstu, kura valsts ielika manī pamatus un kur es jūtos labāk kā jebkur citur pasaulē. Tādēļ tagad krāju pieredzi, lai varētu virzīties uz vēstnieces, diplomātes vai ārlietu ministres statusu. Manuprāt, lai ar cieņu pārstāvētu Latviju starptautiskā mērogā uz internacionālās skatuves, jāizprot internacionālā vide. Karjera ir kā puzle – pamazām lieku kopā savu bildi,» secina Jana.
