Bijusī jelgavniece Inga Bērziņa ir izaicinājumu pilna. Viņa māca norvēģu valodu kā dzimto valodu Bergenas vidusskolēniem un tulkošanu salīdzina ar prasmi neradīt papildu piesārņojumu.
– Tu esi jelgavniece, bet jau vairāk nekā 20 gadus dzīvo Bergenā. Kāds ir tavs stāsts?
1999. gadā es aizbraucu uz Norvēģiju. Biju apjukusi, jo nevarēju īsti saprast, ko studēt, lai no tā varētu arī dzīvot. Domāju, ka man vajag atslēgties no sabiedrības prasībām un saprast, ko es īstenībā gribu. Tajā laikā daudzi jaunieši kaut kur brauca, uz Vāciju, Angliju, bet tur es negribēju. Biju dzirdējusi kaut ko par Ibsenu un Munku un Norvēģijas skaisto dabu, un tā es izlēmu braukt turp.
Bet bija vēl viena lieta – es pieļāvu kļūdu. Kādreiz televīzijā rādīja seriālu “Rēdereja”, man patika tā valoda, ko dzirdēju, tādēļ biju nolēmusi to iemācīties. Tikai daudzus gadus vēlāk sapratu, ka biju kļūdījusies, jo valoda, ko biju iedomājusies par norvēģu, patiesībā bija zviedru. Pat dzīvojot Norvēģijā, kādu laiku neko nenojautu, jo norvēģu valodā ir daudz dialektu, kas līdzinās zviedru valodai.
– Kāpēc izvēlējies studēt valodas? Strādājot, piemēram, par grāmatvedi arī var nopelnīt dzīvei.
Mani interesē valodas, jo tas ir kaut kas cilvēcisks un vienojošs, tas ir stāsts par komunikāciju. Īstenībā jau grāmatvedība ar matemātisko domāšanu savā būtība nemaz neatšķiras no valodas mācīšanās. Ir mehānismi, kas ļoti līdzinās, piemēram, spēja saskatīt sistēmu, līdzīgi ir arī mūzikā. Taču mani interesēja, kā citi cilvēki domā, un likās: lai saprastu citu kultūru un piekļūtu cilvēkiem tuvāk, vienīgā iespēja ir iemācīties viņu valodu. Visi citi veidi šķita kā skatīšanās no ārpuses, bet man vajadzēja piedalīties, lai saprastu vairāk.
– Kad sāki studēt valodas, zināji, ka tava profesionālā darbība būs saistīta ar tulkošanu un vēlāk pedagoģiju?
Kaut kad vidusskolā, kad visi domāja, par ko viņi grib kļūt, es neko nevarēju izdomāt. Vienīgais, ko atcerējos, kad biju maza, man patika servēt saldējumu, jo mamma strādāja piena kombinātā un varēja dabūt daudz saldējuma. Man patika to salikt šķīvīšos un apbērt ar cepumiem un šokolādi. Taču sapratu, ka par saldējuma pārdevēju nevarētu būt. Vienīgais, ko zināju pavisam skaidri, ka nekad mūžā nebūšu ne tulkotāja, ne skolotāja. Kad kļuvu par tulkotāju, domāju, diez cik ilgs laiks paies, līdz kļūšu arī par skolotāju?
– Kas vainas skolotājiem un tulkotājiem?
Uz skolotājiem, kas mums bija, skatījos ar apbrīnu. Man likās, ka es nekad mūžā nebūšu tik drosmīga un nespēšu uzņemties atbildību par citiem cilvēkiem. Par tulkotāju bija pilnīgi pretējas domas, man likās: ja kaut ko raksta, tad jāraksta pašam no sevis, ka tam ir vienīgā īstā vērtība. Būt par tulkotāju, kas it kā tikai pastarpina kāda cita domas, man gluži pretēji skolotāja darbam likās pilnīgi bezvērtīgi. Tās bija divas pretējas domas un sajūtas. Laikam gribēju atrast kaut ko pa vidu.
– Tagad gan domas ir radikāli mainījušās…
Tagad saprotu, ka man ir pietiekami daudz drosmes, lai es būtu skolotāja. Un tagad redzu, ka tulkotāja darbs ir ļoti vērtīgs. Būt par tulkotāju un spēt pateikt citā valodā to, ko domājis autors, ir daudz sarežģītāk, nekā uzrakstīt pašam. Tādā ziņā manas domas ir mainījušās. Tulkošana man saistās ar vēlmi iemācīties un saprast valodu. Tikai tad, kad esmu spiesta apstāties un mēģināt to pateikt citā valodā, iedziļinos līdz pēdējai kripatiņai, lai saprastu, ko kāds konkrētais vārds nozīmē.
– Tu pārvaldi ne tikai norvēģu valodu un tās dialektus, bet arī dāņu, senskandināvu un islandiešu valodu. Kas tevi saista skandināvu valodās?
Man ļoti patīk mācīties, es turpinu to darīt joprojām. Kad sāku studēt norvēģu valodu, pēc kāda laika mēģināju saprast, no kurienes tā cēlusies, un tur jau vairs nebija tālu līdz islandiešu valodai. Esmu apmāta ar to, cik daudz var izmantot iepriekš apgūtās zināšanas, lai iemācītos jaunu valodu. Man padodas gan saprast vienojošo sistēmu, gan arī saskatīt atšķirīgo. Piemēram, norvēģu valoda ir attīstījusies un kļuvusi vienkāršāka, savukārt islandiešu valoda arhaiskāka un struktūras ziņā vairāk līdzinās latviešu valodai, līdz ar to man patīk, ka no islandiešu valodas latviski daudz ko varu iztulkot tiešāk.
– Vai atceries to brīdi, kad saprati, ka tulkotāja darbs ir gana vērtīgs un tev piemērots?
Jā, diezgan labi to atceros. Es tolaik vēl aizvien kā bērnībā daudz laika pavadīju bibliotēkā. Reiz lasīju kādu norvēģu grāmatu, kas man likās tik ārkārtīgi vērtīga, ka sajutu vajadzību to pastarpināt citiem – tulkot. Es nevarēju vakarā aizmigt, jo sapratu, ka ar to arī vēlos dzīvē nodarboties – darīt pieejamu citiem to vērtīgo, kas jau eksistē. Tam varētu būt līdzība ar piesārņojumu – neradīt nevajadzīgas lietas, kas varētu piesārņot publisko telpu, labāk ir šķirot un izmantot to, kas jau ir.
– Cik grāmatu esi tulkojusi?
Ir iznākušas sešpadsmit, un vēl pāris ir sagatavošanā. Pirmā, ko tulkoju, bija Jansa Vīses “Brīnums tirgus laukumā”, 2002. gadā. Tā bija ļoti skaista grāmata, un man ir liels prieks, ka tā ir mana pirmā. Tas nebija viegli, jo līdz ar to man vajadzēja pielikt punktu rakstnieces ambīcijām, jo tas īsti neiet kopā. Lai būtu gan rakstnieks, gan tulkotājs, vajadzīga krietni lielāka pieredze.
Grāmata, kas uz mani atstāja lielu iespaidu, bija Tarjeija Vēsosa “Ledus pils”, jo to es pati drīkstēju izvēlēties. Vēsoss ir mans mīļākais norvēģu rakstnieks, kura darbus labprāt tulkotu vēl un vēl. Vērtīgi bija arī tas, ka šo grāmatu tulkoju no norvēģu “nynorsk” dialekta. Norvēģu valodas politika atļauj runāt, kādā dialektā vēlies, tas nav normēts, bet ir divas rakstiskās valodas, un “nynorsk” vienmēr ir bijusi tā otrā, mazāk lietotā. Attiecīgi arī tulkots no tās ir daudz mazāk.
– Esi tulkojusi gan šausminošus detektīvus, gan bērnu literatūru. Vai tad, kad tulko kādu darbu, pilnībā tajā iedzīvojies vai tomēr spēj aukstasinīgi skatīties uz attēlotajiem notikumiem no malas?
Nezinu, vai aukstasinīgi ir īstais vārds. Protams, kaut kādā mērā distancējos no notiekošā un koncentrējos uz valodu. Tomēr, lai izvēlētos īstos sinonīmus, man it kā jāizlaiž teksts caur sevi, mēģinot iedomāties, ko jūt dalībnieki. Ar detektīviem ir vienkārši, jo es vienmēr varu aizbildināties ar to, ka tas ir tikai fantāzijas auglis, ka tas nekad nav noticis. Mēģinu ignorēt to, ka rakstnieks vai rakstniece kaut kur tomēr ir smēlušies iedvesmu. Turpretī ļoti smagi bija ar dāņu vēsturnieka Benta Jensena grāmatu “Gulags un aizmirstība”, sevišķi ar aculiecinieku, Gulagā ieslodzīto, vēstulēm. To, kā viņi raksturo piedzīvoto. Cik briesmīgs, salts, šausmīgs, šaušalīgs, griezīgs, nežēlīgs bija bads; cik necilvēcīga, zvērīga, graujoša, neatgriezeniska bija pazemošana! Un ko nozīmē aizmirstība.
Tikpat grūti ir tulkot klātienē, ar ko es arī nodarbojos. Redzu īstus cilvēkus un viņu reakcijas reālās situācijās, kad uz spēles var būt savu bērnu aprūpes tiesības, nauda vai cietumsods, vai veselība. Tulkojot klātienē, vienīgais glābiņš ir koncentrācija uz valodu. Jānovelk robeža starp emocionālo iesaistīšanos, kas nepieciešama, lai saprastu kontekstu, un pašas emocijām. Tas ir svarīgs treniņš, kas noder arī dzīvē. Cilvēkiem kā sabiedriskām būtnēm ir vitāli svarīgi saprast citus, ko nevar izdarīt bez “iejušanās otra ādā”, taču tikpat svarīgi ir distancēties un nepārņemt citu cilvēku emocijas.
– Pirms gada iznāca tevis tulkotā Noras Ikstenas “Dzīves svinēšana” norvēģu valodā. Kāpēc tieši šī grāmata?
Tāpēc, ka es to atcerējos kā vienu no grāmatām, kas mani visvairāk ietekmēja tajā laikā, kad tā iznāca Latvijā. Varētu pat teikt, ka tā mani savā veidā formēja. Es jau tolaik daudz lasīju, bet šo grāmatu skaidri un spilgti atcerējos, jo tā man bija kā atskaites punkts. Un līdz ar to es iedomājos, ka varbūt nebiju vienīgā, uz kuru šī grāmata atstāja tik lielu iespaidu. Man arī likās, ka tā varētu pateikt norvēģiem vai citiem lasītājiem ko būtisku par mums kā latviešiem.
Kad sāku strādāt ar grāmatu, sapratu, ka pašu stāstu biju aizmirsusi, man bija palikušas tikai sajūtas. Literārā ziņā atklāju to vēlreiz no jauna. Bet visvairāk no tulkošanas procesa man palicis atmiņā tas, ka jutos tā, it kā skatītos atpakaļ sevī kā spogulī. Es pēkšņi daudz labāk sapratu sevi, kaut kas salikās pa plauktiņiem. Ir lietas, kas manī joprojām ir kā toreiz, bet daudz kas ir mainījies. Bija interesanti atkal šo stāstu izlaist caur sevi.
– Esi norvēģu valodas skolotāja, kas māca norvēģu bērniem viņu dzimto valodu. Tas ir diezgan neparasti, kā tiec ar to galā?
Sākumā mācīju norvēģu valodu kā svešvalodu citiem iebraucējiem. Taču mana izglītība atbilst tam, lai pasniegtu norvēģu valodu kā dzimto, nevis otro valodu. Sagadījās, ka viena norvēģu vidusskola deva man iespēju, un esmu par to ļoti pateicīga.
Norvēģu skolās valoda nav atdalīta no literatūras, zināmā mērā tur ietilpst pat māksla un mūzika, lai radītu saprotamāku kontekstu ideju attīstībai. Es to uztveru kā priekšmetu, kas nepieciešams veiksmīgas komunikācijas attīstībai. Mērķis ir caur literatūru, filmām, intervijām un citiem medijiem saprast iepriekšējās paaudzes un spēt eksistēt šodienas sabiedrībā. Skolēni mācās saprast, kas notiek apkārt, trenējas lasīt dažāda žanra tekstus un adekvāti reaģēt, mācās, kā piemērot valodu attiecīgai situācijai. Nav tādu abstraktu domrakstu, viņiem ir vai nu jāraksta dzejoļa analīze, pieteikums darbā, blogs vai runa izlaidumā. Visam rakstītajam ir konteksts un žanra prasības. To es pārvaldu ļoti labi, tāpat kā gramatiku. Uzdevumi ir tik konkrēti, ka skolēniem nerodas iespēja vainu par savu neprašanu novelt uz mani kā ārzemnieci. Man neviens nav aizrādījis, ka neesmu norvēģiete. Gluži pretēji, no skolēniem dzirdu, ka viņi pie manis ir ļoti daudz ko iemācījušies.
Liela nozīme ir arī arodbiedrībai un darba likumdošanai. Skolas vadība vienmēr stāv aiz muguras, un man nekad nav sajūtas, ka būtu jāaizstāvas, turklāt vienai.
– Norvēģijā valodas mācīšanai nav tik izteikta loma nacionālās identitātes veidošanā?
Protams, arī Norvēģijā ir cilvēki, kas aizvien domā, ka norvēģu valodas un literatūras priekšmeta galvenais uzdevums ir izkopt nacionālo identitāti. Taču tā runā lielākoties cilvēki, kas nav stāvējuši klases priekšā, kurā atrodas dažādas ādas krāsas jaunieši, no kuriem daļa ir dzimuši Norvēģijā un uzskata sevi par norvēģiem. Vai arī tie ir bilingvāli skolēni ar sarežģītām saknēm, ko no ārienes nemaz nevar noteikt.
Lai kā arī būtu, es uzskatu, ka visiem ir vieta manā klasē, viņiem ir jāsaredz sevi skolas sistēmā, katrā priekšmetā, lai būtu lielāka iespēja veidot veselīgu sabiedrību.
– Tev ir meita un dēls, kas dzimuši un aug Norvēģijā, cik labi viņi prot latviešu valodu?
Ar saviem bērniem ikdienā runāju latviešu valodā, un man liekas, ka saprotamies labi. Man ir liels prieks par viņu drosmi, un es pateicos par to, ka viņi cenšas. Viņiem latviešu valoda noteikti prasa daudz pūļu, aizņem vairāk laika un, iespējams, ir nogurdinoša. Lai gan latviešu valoda maniem bērniem ir pirmā valoda, tomēr norvēģu valodā viņi izsakās brīvāk. Tā ir viņu rotaļu, darba, ikdienas valoda. Es redzu, ka, runājot latviski, viņi īpaši cenšas. Tādēļ apbrīnoju, ka viņi to dara!
Mēs katru gadu mēģinām aizbraukt uz Latviju. Bērni iet latviešu kultūras skoliņā, sarunājas ar saviem draugiem un radiniekiem latviski. Varbūt nesokas tik raiti, taču viņi tiek galā.
– Kāpēc tev ir svarīgi, lai viņi zinātu latviešu valodu un pazītu Latviju?
Man ir svarīgi, lai viņiem būtu saikne ar savām saknēm, jo es ticu, ka tas palīdz viņiem saprast sevi un veidot veselīgu, stabilu identitāti. Valoda, manuprāt, būs viņiem kā rīks, ko viņi varēs izmantot, ja gribēs, jebkad vēlāk.
Latviešu valoda man ir gan sirds, gan audzināšanas valoda. Latviski es protu labāk, ātrāk un efektīvāk pateikt, kas man ir sakāms, un bērni mani klausa labāk. Situācijās, kad runāju norvēģiski, jo gribu, lai visi klātesošie zina, kas notiek, viņi mani neklausa tik labi. Ir tāda sajūta, ka tad, kad es runāju norvēģiski, to var laist gar ausīm, savukārt, latviski – tas ir nopietni. Runa ir arī par laiku. Svešvalodā runājot, paiet mazliet ilgāks laiks, kamēr aptver situāciju, formulē domu. Neliela aizkavēšanās, un tu jau esi pazaudējusi bērna uzmanību. Viņi savukārt pārāk lielā satraukumā ir spiesti apstāties un padomāt, pirms runā latviski. Pasaka mazāk lieka, ko vēlāk varētu nožēlot. Vismaz man tā izskatās.
– Ko viņiem nozīmē Latvija?
Bērniem Latvija saistās ar vasaru. Viņi atceras atsevišķus notikumus, piemēram, ka nav jālieto lietus drēbes, var salīt lietū slapjš līdz vīlītei, bet nesalt.
Runājot par Latviju, viņi piemin arī draugus, kas ir manu draugu bērni, radus un ēdienu. Šodien, piemēram, kad piezvanīju meitai, lai paprasītu, ko atvest no Latvijas, viņa vēlējās cukurgailīti, bet, ja to nevarot atrast, tad vienalga ko citu, jo Latvijā viss esot garšīgs. To saka meita, kas ēdiena ziņā ir diezgan izvēlīga. Arī atrakcijas ir svarīgas, tādas kā Baskāju taka, Meža kaķis, Līvu akvaparks. Latvija viņiem saistās arī ar tautiskajām dejām, folkloru un dziedāšanu korī, jo ar to viņi nodarbojas kultūras skoliņā.
– Kādas tev šobrīd ir attiecības ar Jelgavu? Kad atbrauc, ko steidz šeit paspēt un izdarīt?
Būtībā man nepatīk pilsētas, un es jau no agrām dienām domāju par to, kā būtu dzīvot kādā nomaļā vietā vai pavisam nelielā mazpilsētā. Tomēr Jelgava ir un paliks mana dzimtā vieta. Es parasti mēģinu apstaigāt vai apbraukāt Jelgavu, cik varu. Es tajā redzu sevi, atceros visādus notikumus un piedzīvojumus. Cenšos tos atsvaidzināt atmiņā, jo fiziskā ziņā viss mainās un līdz ar to vajag piepūlēties, lai atmiņas neizbālē.
No vienas puses, man ir prieks par izmaiņām, jo man patīk, ka vide tiek sakārtota, grāvmales izpļautas, dabas teritorijas kļūst pieejamas iedzīvotājiem un tiek būvētas jaunas celtnes. Tomēr iesmeldzas sirds, kad mīļie koki tiek izcirsti, koki, zem kuriem es esmu sēdējusi kopā ar draugiem un risinājusi “pasaules problēmas”. Dabu pilsētā ir jāsaglabā. Kokus vispār vajadzētu stādīt vēl vairāk nekā bija, nevis tikai nozāģēt, aizbildinoties, ka tie ir par vecu un apdraud apkārtējos. Pašlaik, un tā es nodomāju katru vasaru, man Jelgavā ir kļuvis par karstu, nežēlīgi karsti, nav ēnas, kur patverties.
