Apstrīdot vēsturisko patiesību, K.Tēberga savā rakstā «Leģionāri nebija vācu līdzskrējēji» («ZZ» 10. jūnijā) ļoti atzinīgi vērtē vāciešu atļauju latviešiem lietot savu nacionālo karogu, dziedāt Latvijas himnu.
Apstrīdot vēsturisko patiesību, K.Tēberga savā rakstā «Leģionāri nebija vācu līdzskrējēji» («ZZ» 10. jūnijā) ļoti atzinīgi vērtē vāciešu atļauju latviešiem lietot savu nacionālo karogu, dziedāt Latvijas himnu, leģionāriem uz kreisās piedurknes nēsāt nacionālo sarkanbaltsarkano vimpelīti un ņemt rokās ieročus. Jā, bet tikai tad, kad 1943. gadā pēc viņu sakāves pie Staļingradas, kad visiem kļuva skaidrs, ka karš zaudēts un latviešu karavīri bija vajadzīgi, lai pēc iespējas sekmīgāk segtu vācu karaspēka atkāpšanos no PSRS teritorijas. Bet kā bija līdz tam? Šo darbu latviešu leģionāri veica ļoti labi, tādā veidā ar savām dzīvībām paglābdami daudzus tūkstošus atkāpjošos vāciešu.
Kurzemes katlā ielenktas bija 16. un 18. vācu armija ar vairāk nekā 20 divīzijām un viena latviešu leģionāru divīzija, tā ka latvieši tur spēlēja ļoti mazu un nenozīmīgu lomu.
Pēc kara leģionāri mežos slēpās no padomju varas iestādēm. Nav zināms neviens kaut cik vērā ņemams viņu uzbrukums okupācijas armijas daļām, bet gan daudzu neapbruņotu, atsevišķu cilvēku (lielākoties latviešu) iznīcināšana. To nevar saukt par Latvijas atbrīvošanas cīņām.
Par latviešu tautas, arī leģionāru, traģisko likteni Otrajā pasaules karā mums nav jākaunas, jo ne jau mūsu tautas vainas dēļ Latvija atradās divu nežēlīgu un varenu impēriju krustceļā. Bet mums arī nav tiesību lielīties, ka leģionāri aiz atriebības (kam? krievu zaldātiem?) cīnījās pasaules vēsturē necilvēcīgākās valsts varas karapulkos, tādējādi paildzinot briesmīgo slaktiņu, ko 1939. gadā izraisīja fašistiskā Vācija pret cilvēci.
Neaizmirsīsim, ka atriebība nekad un nekādos laikos nav bijusi patriotismu apliecinoša parādība, un tādēļ atriebībai nav nekā kopēja ar šīm cildenajām jūtām.
K.Dalbes kungam varu pateikt, ka represēja mani 1941. gadā padomju vara, bet šis apstāklis man nav atņēmis saprātu un es varu objektīvi skatīt un vērtēt vēstures gaitu pasaulē un arī Latvijā. Mūsu bērnubērniem būtu labāk, ja mēs viņiem palīdzētu atšķirt atriebības kāri no mūsu tautas patriotisma.
K.Strauts
1998. gada 14. jūnijā
