Nav sevišķi jāpierāda, ka – gan apstākļu spiesta –, bet sevišķi ērta politisko diskusiju vieta ir slimnīca.
Nav sevišķi jāpierāda, ka – gan apstākļu spiesta –, bet sevišķi ērta politisko diskusiju vieta ir slimnīca. Šī fakta apstiprinājums pierādījies jau daudzkārt, bet man no jauna to apliecināja uzturēšanās vienā no «Stradiņu» nodaļām – Uroloģijas nodaļā.
Šoreiz sagadījāmies kopā vīri no Tukuma, Baldones, Rīgas pievārtes, es – vienīgais no Jelgavas. Un pietiek kādam atrast, ka palags ieplīsis, lai iepriekš neorganizētā «diskusija» sāktos. Nelaimīgais palaga stūris ievada sarunu par nelaimju ķēdi, sākot no naudas trūkuma slimnīcās līdz lauku saimniekošanas bojāejai. Vīri diskutē ne tikai par to, ka krietni apaļā pazodē iedzīvojies finansu ministrs, ka negausīgāki sava maka pārpildīšanā kļuvuši Saeimas deputāti, bet arī par to, kā savulaik izsaimniekoti lauki, kā atjaunotās valsts sākuma nespēju un neprasmi savā labā spējuši un pratuši izmantot sovhozu direktori un kolhozu priekšsēdētāji. Daudzviet vēl tagad pagastu padomēs sēžot «sarkanie baroni» un nosakot toni. Šai diskusijas argumentācijai ir jāpiekrīt. Tiešām kopējā izputēšana arī mūspusē ir aktuāla. Zemgale senlaikos dēvēta par Latvijas maizes klēti. Tagad kādreiz bagāto Zaļenieku zemnieciņi nevar pat zemes nodokli nomaksāt, pagasts ir viens no trūcīgākajiem rajonā. Ar Tērvetes sanatoriju lepojās visā valstī, tagad – kaut ar striķi jāapjož, lai neizputētu. Katrs vīrs no savas puses stāsta kaut ko līdzīgu. Sāp visiem. Diemžēl tas ir saprotami.
Nesaprotamais nāk pēc tam. Lietuvietis ciešami iemācījies latviski, bet vairāk «čupojas» ar baltkrievu no Baldones, tas, tikai bada dzīts, savulaik atbraucis uz šejieni. Un strikti izskan pārliecība – pie krieviem bija labāk! Tad tīri vai jaunus palagus slimnīcas deva, ar ko ātrās palīdzības mašīnai stiklus tīrīt, bija nauda makā un pusstops galdā! Kā ērti šo to pievāca, visu ko varēja sarunāt, darba laikā «sastiķēja»! To, ka 50 gados iznīdēts darba tikums, ka brīvs vairs nebija ne cilvēks, ne vārds, ka visiem bija jāpūš vienā, komunisma taurē – to tagadnes «vienkāršais» cilvēks i dzirdēt negrib. Darbs bija, kārtība bija un – basta!
Tiesa, ne jau visi vīri tā spriež. Bet arī neiebilst, drīzāk klusējoši piekrīt. Ir tikai divi salīdzinājumi – tagadne un padomju laiks. Trešā salīdzinājuma vairs nav. To, ka pastāvējusi vēl kāda cita Latvija, kurā valdīja pārticība, augsta zemkopības un garīgā kultūra, neviens pat atcerēties nemēģina. Par to jau neraksta, tikai strīdas – celt Kārlim Ulmanim pieminekli vai necelt. Nupat 11. janvāra «Neatkarīgajā» Rīgas Tehniskās universitātes students Volodja atzīstas: «Nezinu, kas ir Tautas fronte. Vai es kaut ko zinu par 1991. gada barikāžu laiku un OMON rīcību? Teikšu atklāti: nezinu gan.» Bet tikai nieka desmit gadi pagājuši, un toreizējie puišeļi vairs neatceras. Mēs, sava laika puišeļi, gan atceramies, kāda bija Latvija pirms 1940. gada okupācijas. Atceramies, ja ir vēlēšanās atcerēties. Un, ja ir, kas atgādina. Bet neatgādina. Tagad arvien populārāks kļūst sauklis: «Jādzīvo nākotnei!» Protams. Taču daudzi nezina, kāpēc: trūkst ideālu, pārbaudīta mērķa. Un tādā situācijā nezin vai grēks būtu paskatīties atpakaļ. No pagātnes paņemt mērķi nākotnei.
