Apvienība «Apeirons» kopš tās dibināšanas aktīvi iestājusies par cilvēktiesību ievērošanu cilvēkiem ar invaliditāti, izmantojot tādus terminus kā «pilsoniska un demokrātiska sabiedrība», «vienlīdzīgas starta pozīcijas».
Apvienība “Apeirons” kopš tās dibināšanas aktīvi iestājusies par cilvēktiesību ievērošanu cilvēkiem ar invaliditāti, izmantojot tādus terminus kā “pilsoniska un demokrātiska sabiedrība”, “vienlīdzīgas starta pozīcijas”, “atteikšanās no paternālās politikas” un “sabiedrības integrācija”. Taču, ja nav noteiktas rīcības, šie termini neko nenozīmē, tādēļ katrā jomā, sadarbojoties valsts un pašvaldības institūcijām, sabiedriskajām organizācijām un indivīdiem, nepieciešams panākt to iedzīvināšanu. Viena no šīm jomām ir nodarbinātība, tādēļ jau vairāku gadu garumā kopā ar Labklājības ministriju, Nodarbinātības valsts aģentūru (NVA) un sabiedriskajām organizācijām, esam aktualizējuši noteiktas problēmas. Tikai no 2002. gada invaliditātes apliecībās un citos dokumentos netiek lietots termins “darba nespējīgs”, kas liedza vienlīdzīgas darba iespējas. 2003. gadā Labklājības ministrija realizēja pilotprojektu par subsidētām darba vietām cilvēkiem ar invaliditāti (vairāk nekā 600 cilvēku tika nodarbināti 10 mēnešu). Taču tie ir tikai pirmie soļi, lai radītu pozitīvus piemērus un pierādītu, ka cilvēki ar invaliditāti, esot atšķirīgi, var būt arī līdzvērtīgi darba ņēmēji.
Latvijā ir 120 000 cilvēku ar invaliditāti, taču nav precīzas statistikas, cik no viņiem ir nodarbināti. Nav apkopoti arī dati par izglītības, profesionālās apmācības līmeņiem, kā arī par motivāciju un iespējām strādāt. Valstij nav vienotas politikas un ilgtermiņa attīstības plāna, kā veicināt cilvēku ar invaliditāti iekļaušanu vai integrēšanu darba tirgū. Piemēram, vai darba devēji ir ieinteresēti pieņemt darbiniekus ar invaliditāti un kāds būtu ieinteresētības cēlonis – nodokļu atvieglojumi, subsidētās darba vietas, kvotu sistēma vai sociālo uzņēmu veidošana? Taču ir labs sākums, jo Nodarbinātības valsts aģentūra izvirzījusi par prioritāti sekmēt sociāli izslēgto grupu iekļaušanu darba tirgū, ko pieprasa arī ES dokumenti. Ja cilvēki ar invaliditāti saņems kvalitatīvu izglītību, viņi būs spējīgi iegūt labu darbu un būs nevis pabalstu saņēmēji, bet nodokļu maksātāji. Latvijas pieredze veidot specializētās izglītības un darba iestādes ir pretrunā ar demokrātiskas, pilsoniskas un vienlīdzīgas sabiedrības veidošanu, tieši tādēļ sadarbībā ar politiķiem “Apeirons” lobē integrētās iestādes principu, kas ir atvērtas gan cilvēkiem ar invaliditāti, gan bez tās. ES cilvēku ar invaliditāti nodarbinātībā ir daudz augstāki sasniegumi nekā Latvijā, taču valsts, pašvaldību un privāto uzņēmumu politika ir ļoti atšķirīga katrā valstī. Tādēļ no tām Latvija var mācīties un izvēlēties sev pieņemamāko modeli. ES vidējie statistiskie rādītāji 2002. gadā atklāj, ka 52% cilvēku ar invaliditāti ir ekonomiski neaktīvi, salīdzinot ar 28% cilvēku bez invaliditātes; 42% cilvēku ar invaliditāti ir nodarbināti, salīdzinot ar 65% cilvēku bez invaliditātes; no tiem, kas piedalās darba tirgū, bezdarbnieku ar invaliditāti ir tikai nedaudz vairāk nekā cilvēku bez invaliditātes, attiecīgi 12 pret 10%.
Galvenā cilvēku ar invaliditāti problēma darba tirgū ir viņu zemā līdzdalības aktivitāte, un tā ir daudz lielāka nekā bezdarba problēma (uzskatot, ka ir mazas izredzes atrast darbu, cilvēki ar invaliditāti darba tirgū nepiedalās vispār). Strādājošie cilvēki ar invaliditāti ir gados jauni un labi izglītoti. Cilvēki ar invaliditāti strādā mazāku darba laiku un saņem zemāku atalgojumu (taču ne vienmēr tas nozīmē diskrimināciju darbavietā). Valsts pārvaldes institūcijām sadarbībā ar darba devēju, darba ņēmēju un cilvēktiesību organizācijām ir jāvienojas par Latvijas attīstības modeli nodarbinātības veicināšanā cilvēkiem ar invaliditāti. Taču vienotas statistikas trūkums neļauj objektīvi salīdzināt ES un Latvijas rādītājus. Tas apliecina, ka problēmai nav pievērsta pietiekama uzmanība, kā arī institūcijas (sociālie dienesti, VSAA, Veselības un Darbaspējas ekspertīzes ārstu komisija un NVA) nesadarbojas, lai apzinātu potenciālos darba ņēmējus ar invaliditāti. Tādējādi netiek veicināta cilvēku ar invaliditāti reintegrācija darba tirgū, ņemot vērā viņa invaliditātes veidu un smagumu atbilstoši funkcionālam darba zuduma līmenim. Lai sasniegtu pozitīvus radītājus šajā svarīgajā sociālekonomiskajā jomā, jāatkāpjas no aizspriedumiem un jārada atbalstoša vide:
1) cilvēki ar invaliditāti jāmotivē būt par līdzvērtīgu sabiedrības pilsoni;
2) darba devējs jāieinteresē un jāveicina sociāli atbildīgā uzņēmuma un vadītāja statusa iegūšana;
3) kolēģiem jābūt gataviem pieņemt atšķirīgo un pārkāpt pāri sociālām un psiholoģiskām barjerām;
4) valsts un pašvaldības iestādēm jārāda pozitīvie piemēri cilvēku ar invaliditāti nodarbinātībā, jo tikai tad privātais sektors varēs atbalstīt iecerēto politiku šajā jomā;
5) valsts un pašvaldību politikas veidotājiem jāseko savu politisko partiju programmu vērtībām un solījumiem, jo tieši politiskās gribas trūkums var būt šķērslis integrācijai.
Saīsināti no www.politika.lv
