Pilsētas parku un apstādījumu sakoptība ir atkarīga ne tikai no cilvēkiem, kas par to rūpējas, arī katrs iedzīvotājs tieši vai netieši piedalās savas apkārtējās vides veidošanā.
Pilsētas parku un apstādījumu sakoptība ir atkarīga ne tikai no cilvēkiem, kas par to rūpējas, arī katrs iedzīvotājs tieši vai netieši piedalās savas apkārtējās vides veidošanā. Pašlaik skolā ienāk mācību priekšmets vides izglītība, kas iekļaujas visos mācību priekšmetos. Mūs māca ieskatīties apkārtnē, nepaiet vienaldzīgi garām nekārtībām un nepilnībām, kuras rada tie paši cilvēki, kas tur dzīvo.
Nesen mani ieinteresēja Jelgavas parku, apstādījumu un dižkoku stāvoklis. Radās ideja papētīt lielāko daļu Jelgavas parku, izzināt to rašanās vēsturi, inventarizēt tos un izteikt savus priekšlikumus parku pilnveidošanai un labiekārtošanai. Manuprāt, sabiedrība ir jāinformē par parku un apstādījumu nozīmi mūsu pilsētā, to stāvokli, par to, kas tiek darīts pilsētas zaļās rotas sakopšanā. Šajā procesā būtu jāiesaista arī skolu jaunatne. Ar šo mērķi tapa mans projekts skolas projektu nedēļā. Tajā vēlos informēt sabiedrību, ka skolēni labprāt piedalītos pilsētas zaļās zonas pilnveidošanā un sakopšanā.
Esmu lasījis dažādus rakstus un priekšlikumus par Jelgavas parkiem. Tos izteikuši, aprakstījuši un realizējuši pilsētas arhitekti un citi speciālisti. Zinu arī, ka par dažiem parkiem, piemēram, Uzvaras parku, kur pašlaik valda ļoti liela nekārtība, presē izteikti iedzīvotāju priekšlikumi, taču līdz šim tur nekas nav mainījies.
Savā darbā rakstīju par Ādolfa Alunāna, Uzvaras, Grēbnera, Gulbju, Raiņa, Stacijas, Ģintermuižas parku, Hercoga Jēkaba laukumu, skvēru pie ozola, kā arī skvēru aiz kultūras nama. Izvēlējos tieši šos parkus, jo, manuprāt, tie ir ļoti atšķirīgi.
Uzvaras parks ir izpostīts, soliņi salauzti, to dēlīšus apkārtējo māju iedzīvotāji izmantojuši apkurei, arī estrāde stāv pussapuvusi, nevienam nevajadzīga. Drūmu noskaņu un draudus cilvēkiem rada vecie, slimie koki. Esmu redzējis, ka parka teritorijā aizdomīgi cilvēki lieto alkoholu un pēc sevis atstāj pudeļu kaudzes, gandrīz visi celiņi ir stiklu pārpilni. Šim parkam ir nepieciešama steidzīga rekonstrukcija, jo tas pašlaik tiešām ir Jelgavas kauna traips.
Arī Grēbnera parks lēnām aizaug ar kokiem. Esmu lasījis par priekšlikumu tā teritorijā izveidot suņu pastaigu laukumu. Šai idejai piekrītu, jo uzskatu, ka Jelgavai tāds patiešām ir nepieciešams. Izvēlei par labu runā tas, ka parks atrodas pietiekami tālu no pilsētas centra.
Alunāna parka teritorijā kādreiz ir atradušās norādes par apbedījumiem, šodien par to nekas neliecina, jo nav uzstādīta neviena piemiņa zīme. Tur ir vienīgi Ādolfa Alunāna piemineklis, kam nepieciešama rekonstrukcija. Pats parks ir piemēslots un atgādina suņu pastaigu laukumu. Parku vajadzētu rekonstruēt kā memoriālu, kura teritorijā būtu izvietotas piemiņas zīmes, kā arī atjaunots Ā.Alunāna piemineklis.
Gulbju parkam, kas atrodas Lapskalna ielas galā aiz linu kombināta, oficiāls parka statuss nemaz nav piešķirts – tas vēl neesot pabeigts. Pagaidām izskatās, ka šis statuss būs vēl ilgi jāgaida, jo pašlaik nekas parka labā netiek darīts.
Stacijas parks kalpo kā laba vizītkarte Jelgavas viesiem, kas pilsētā iebrauc ar vilcienu. Parks ir apgaismots diennakts tumšajās stundās. Tā teritorijā aug kvalitatīvs zālājs, vasarā tas ir samērā saulains, tāpēc arī tur uzturas daudz cilvēku. Tuvumā atrodas Ā.Alunāna parks, ko (par laimi?) suņu saimnieki ir iecienījuši vairāk nekā Stacijas parku.
Ģintermuižas parks kalpo slimnīcas vajadzībām, un, manuprāt, tas ir lieliski.
Hercoga Jēkaba laukums daudziem vecāka gadagājuma cilvēkiem atgādina padomju laikus, kad tur stāvēja Ļeņina piemineklis. Bet jaunieši par to nedomā, viņi to neatminas. Domāju, ka ar laiku vēstures ļeņiniskā pieskaņa izzudīs un Hercoga Jēkaba laukums būs vienkārši pilsētas centrs.
Priecē, ka skvērs pie ozola blakus bijušajai «vecajai» slimnīcai izskatās diezgan sakopts.
Skvērā aiz pilsētas kultūras nama gandrīz visi soliņi ir salauzti, tur bieži uzturas dažādi karuseļi un cirki, kas krietni bojā parka zālāju. Parasti tas notiek vasaras sezonā, un pēc to aizbraukšanas zāle ir nokaltusi. Arī celiņi savu laiku jau ir nokalpojuši, tos vajadzētu steidzīgi atjaunot, jo skvēru dienas laikā šķērso vairāki tūkstoši cilvēku.
Daļu no sava darba biju nolēmis veltīt pilsētas un rajona dižkoku apskatei. Diemžēl tas nebija iespējams, jo nevarēju atrast vietas, kur tādi koki aug. Ja arī atradu kādu lielu, tad noteikt, vai tas ir meklētais, nevarēju, jo tam nebija piestiprināta nekāda dižumu apliecinoša plāksnīte.
Lūk, tāda manā skatījumā ir situācija Jelgavas lielākajos parkos un apstādījumos. Ar šo rakstu ceru pievērst lielāku sabiedrības uzmanību mūsu pilsētas zaļās rotas problēmām. Domāju, ka ne vien man, bet lielākajai daļai jauniešu būtu priekšlikumi tās pilnveidošanā un varētu sākties darbs, kurā skolu jaunieši būtu ne tikai ierosinātāji, bet varētu arī aktīvi piedalīties parku labiekārtošanā.
Oskars Sjanita, Jelgavas 1. ģimnāzijas 11.d klases audzēknis
