Mazotnē, klausoties pasakas par varoņiem, kam jāpārvar dažādas grūtības, daudziem gribējies par saviem draugiem iegūt uzticamos zvērus. Bet savvaļas dzīvniekus nebrīvē drīkst turēt tikai īpašos gadījumos – kolekciju izveidei vai šo dzīvnieku selekcijas darbam – un pēc saskaņošanas ar Dabas aizsardzības pārvaldi un citām instancēm. Ejot zemenēs, gadās dzirdēt žēlu pīkstienu. Tur, nobijies no traucējuma, pēc mammas sauc mazs stirnu bērns. Dabas pazinēji un medību speciālisti ieteic nemaz nemeklēt «raudātāju», bet steigšus doties prom, lai stirniņa var nākt pie sava mazuļa. Visticamāk, tā ir kaut kur pavisam netālu. Nest to mājās un audzināt par ģimenes mīluli neatļauj Medību likums. Rīgas Zooloģiskā dārza filiālē Kalvenes pagasta «Cīruļos» ir plaša Latvijas savvaļas dzīvnieku kolekcija. «Cīruļu» pārvaldnieks Arnis Bergmanis stāsta, ka lielākā daļa iegūta, pieņemot nelaimē nonākušus šo dzīvnieku mazuļus. «Esam izaudzinājuši stirnas, jenotus, lapsas un meža cūkas.» Katru gadu uz «Cīruļiem» cilvēki atvedot arī vairākus no ligzdām izmestus stārķēnus. Tos izmitinot zoodārza ābeļdārzā. «Lielākā daļa sagaida rudeni un aizlido kopā ar citiem,» saka A.Bergmanis. Citu sugu mazuļi, kas uzaudzināti cilvēku paspārnē, dzīvei savvaļā visbiežāk nebūšot piemēroti. Lai cik žēl būtu zaķēna ar nopļautu kāju, labāk esot to atstāt savam liktenim. Tas izklausās nežēlīgi, bet dabā iekārtots, ka vājākais atdod savu vietu stiprākajam,» atgādina A.Bergmanis.
