Iespējams, tie, kas šajā pasaulē dzīvo jau vairākus gadu desmitus, būs pamanījuši, ka attiecības ir jākopj, jāreformē, jāpārskata, jo – kur cilvēki, tur dažādība.
Iespējams, tie, kas šajā pasaulē dzīvo jau vairākus gadu desmitus, būs pamanījuši, ka attiecības ir jākopj, jāreformē, jāpārskata, jo – kur cilvēki, tur dažādība. Dažreiz tā traucē, un tad nāk laiks attiecību reformai. Sadzīves karu virpulī nākas atzīt, ka katrs balstās uz savu patiesību, tic saviem ieskatiem un dažreiz pat cīnās par to popularizēšanu.
“Ziņas” Valgundes pagastā bija, pateicoties aktīvam un darbīgam cilvēkam – Ņinai Freimanei, kas par savu taisnību cīnās jau vairāk nekā desmit gadu un joprojām nav zaudējusi cīņas sparu.
Kāds domātājs teicis, ka vieglāk par saviem ideāliem mirt, nekā ar tiem sadzīvot.
Zemes reformas gūstā
Ņinai Freimanei šogad martā piešķirta pilsonība. Pēc tautības viņa ir čuvašiete, pēc tikuma – čakla. Trīs mazbērnu vecmāmiņa. Uz dzīvi Latvijā pārcēlusies 1965. gadā no Komi, kur viņa nonākusi naudas pelnīšanas nolūkos. Pēc trim tur nodzīvotiem gadiem viņu apprecējis latvietis Haralds Freimanis.
Dzimusi Kazahijā. Staļina laikā Ņinas māte un patēvs apcietināti, un mazā Ņina bijusi vecmāmiņas, mazās māsas un brāļa ņiprākais palīgs. Pēc Staļina nāves vecāki amnestēti, dzimuši vēl brālīši un māsiņas. Ņina vienmēr bijusi lielākā. Varbūt tāpēc, pensijā esot, sieviete uz saviem pleciem daudzus gadus nes sadzīves kara postu. Nav jau svarīgi pašas vai citu radītu. Būtu laiks pamieram, bet nekā – uz to Ņina Freimane vēl neparakstās.
Ieildzis strīds
Stāsts ir šāds. Kopš 1985. gada Ņinas kundze dzīvo Valgundes pagasta Vītoliņos, Kļavu ielā 11, bet kaimiņos blakus mājā dzīvo Gunta Lukašenko. Pēc pagasta iedzīvotāju teiktā – abas sievietes ir ar raksturu. Guntas kundzi “Ziņas” nesastapa, jo, pēc meitas Ivitas Varnellas teiktā, viņa tobrīd tirgū pārdeva burkānus un bumbierus. Abas kaimiņu mājiņas sakoptas, un septembra sākums šķietami mierīgs. Ņinu Freimani “Ziņas” satika zemeņu laukā, darbīgu.
Cīņa, kurai sen jau vajadzēja beigties, starp abām kaimiņienēm sākusies pirms daudziem gadiem par nelielu zemes gabaliņu. Zinātāji stāstīja, ka, vērojot Freimanes darbīgumu, var domāt, ka šo platību viņa prastu labi izmantot. Zeme tur nav tā auglīgākā, bet Freimane to prot kopt. Nelaime vien tā, ka nav nekāda pamata iekāroto zemes gabaliņu piešķirt Freimanei, jo tas kopš 1992. gada jau piešķirts Lukašenko. Saskaņā ar pagasta zemes ierīcības plānu 1992. gadā strīdīgais zemes gabals tika uzmērīts, izveidots robežplāns, ierīkotas kupicas un piešķirts pastāvīgā lietošanā Guntai Lukašenko.
Nav likumīga pamata zemi pārmērīt. Tiešām ir iznācis tā, ka zemes reformas dēļ Ņina Freimane ir praktiski zaudējusi nedaudz zemes, bet, kā paskaidroja Valgundes pagasta zemes mērītāja Ilze Kokmane, pēc pašreizējiem likumiem šāda kļūda uzmērīšanā ir pieļaujama. “Cīņa ir par četri simti sešdesmit pieciem kvadrātmetriem.”
No sarunas noprotams, ka teorētiski šo zemes gabalu Ņina Freimane varētu sev par labu iegūt tikai tad, ja Gunta Lukašenko labprātīgi no tā atteiktos. Tā kļūtu brīva, valstij piekrītoša zeme, un pēc likuma to varētu pieprasīt jebkurš. Taču ir deviņi nosacījumi, kas paredz priekšrocības. Teorētiski Ņinas kundzei dažas būtu – viņa ir pagasta iedzīvotāja un viņai lietošanā iemērītā zeme ir blakus mazajam strīdus pleķītim. Bet tas, ka kaimiņiene atteiksies no savas zemes Ņinai Freimanei par labu, nav sagaidāms.
Ar būdu uz baznīcu
“Taisnīgais strīds” ir tikai viens no sadzīves kara ieganstiem. Ir vēl citi iemesli, lai Kļavu ielas iedzīvotāji nevarētu draudzīgi ievilkt elpu. Dažreiz tie ir notekūdeņi, citreiz – sēta, vistas, kazas.
Ņina Freimane ir ļoti darbīga – viņa pratusi dzīves laikā savu darba tikumu pārvērst mantā. Ir daudz laba padarīts. Atmodas laikā, kad veikali bijuši tukši, kundze tamborējusi, adījusi, darinājusi sienas dekorus un ar savām rokām pelnījusi labu naudu. Vēl joprojām ziemas mēneši viņai paiet, darinot rokdarbus. Lūkojoties sparīgumā, ar ko apveltīta šī sieviete, nāk prātā populārā Paula Putniņa luga “Ar būdu uz baznīcu”. Tur krietnā Ļeļa cīnījās par ideāliem, ienesot vispārējā sabiedrības miegainībā nepierastu rosību. Protams, ideāli lugas varonei Ļeļai un Valgundes pagasta Ņinai ir atšķirīgi, bet temperaments līdzīgs. Dažreiz varbūt der apstāties un padomāt, ar ko pret ko un par ko es cīnos. Miers baro, nemiers posta. Viena pagale nedeg. Pārliecība, ka varēsim pavērst pasaules vēju sev labvēlīgā virzienā, ir jaunības maksimālisma rota. Kopš Ņina Freimane ir pilsone, viņai ir iespēja izpirkt lietošanā esošo zemi. Un tas ir lieliski pat tad, ja pilnai laimei pietrūkst četri simti sešdesmit pieci kvadrātmetri.
