Citu acīm viņi ir laimīga ģimene ar diviem bērniem, turklāt tiek plānots arī trešais.
Citu acīm viņi ir laimīga ģimene ar diviem bērniem, turklāt tiek plānots arī trešais. Tikai Aija un viņas tuvākās draudzenes zina, ka patiesība ir daudz rūgtāka. Ārēji tik ideālās attiecības slēpj nemitīgus strīdus un sievas sānsoļus, par kuriem nenojauš arī viņas vīrs.
Viņa
Toreiz Aijai bija par divpadsmit gadiem mazāk. Tikko pabeigta vidusskola, jau pāris gadu ilgas, stabilas pirmās attiecības ar puisi, kas iepazīts, mācoties skolā. Pēc vidējās izglītības iegūšanas viņa, kā jau kārtīga un gudra meitene, iestājās augstskolā. Mācījās, aktīvi nodarbojās ar basketbolu, paralēli tam nepārstāja draudzēties ar savu puisi. Tas viss ilga līdz brīdim, kad “fukšu” ballē viņa pirmoreiz tā pa īstam ieraudzīja savu kursabiedru Juri. Līdz tam Aija viņam nebija pievērsusi uzmanību, bet viena vienīga deja, skanot “Meitenei ar kallu ziediem”, izrādījās liktenīga.
Vispār Aija bija kārtīga un godīga, šī bija pirmā reize dzīvē, kad viņa pie sevis nosprieda: “Tā taču ir mana dzīve!” un ļāvās jūtām.
Visgrūtākais bija pārtraukt attiecības ar iepriekšējo puisi, diezgan aktīvu un par sevi pastāvēt varošu zēnu, kas nebūt negrasījās tik viegli padoties. Protams, – asaras, smagas sarunas… Bet pēc mēnesi ilgām mocībām viņa beidzot sāka romānu ar Juri.
Aija vienmēr bijusi un vēl joprojām ir meitene ar dzirkstelīti – sievišķīga, mazliet koķeta klubu dzīves cienītāja. Lai arī ne viens vien paziņa brīnījās par viņas izvēli, kaut kas meiteni piesaistīja klusajā puisī. Un, godīgi sakot, pat tieši izteiktus viedokļus par Jura diezgan grūto raksturu viņa galvā neņēma. Kurš gan to darītu brīdī, kad pirmās iemīlēšanās migla aizplīvurojusi acis.
Kad pieteicās mazulis, Aijai nebija šaubu, ka ar Juri jāprecas. Galu galā – puisis kārtīgs, no stabilas ģimenes. Skaidrs, ka vienmēr aprūpēs un vienu ar bērniņu rokās uz ielas nepametīs. Turklāt pēc jautrās klubu dzīves tā vien gribējās uz savas ādas izjust stabilu mājas un ģimenes dzīvi.
Viņš
Juris salīdzinājumā ar Aijas iepriekšējo draugu drīzāk bija vienpatis nekā sabiedrības cienītājs. Apmeklēt sabiedriskus pasākumus puisim nepatika, nerunājot par dejošanu, – uz to viņu piedabūt varēja ļoti retos gadījumos. Ja Juris bija ar mieru izklaidēties, tad tikai tuvu draugu sabiedrībā pie alus pudeles, skatoties kādu sporta pārraidi.
Aijā, visticamāk, viņu piesaistīja tieši ašais raksturs un koķetes daba – lai gan viņš bija īsts smukulītis, tādu meiteni savos apskāvienos Juris nekad nebija dabūjis. Aizrāvās. Audzis kārtīgā un stabilā trīs bērnu ģimenē, viņš, protams, uzskatīja par savu pienākumu dibināt ģimeni un uzņemties rūpes par Aiju. Pēc divu gadu draudzēšanās, atraduši savu stūrīti lielpilsētā, viņi nolēma apprecēties. Kāzas tika plānotas vasarā, bet janvārī pieteicās mazais, tāpēc lielo dienu nācās pasteidzināt.
Vienu gan Juris juta jau pirms kāzām – Aijai ļoti patika komandēt. Un vēl arī pārrunāt savas un Jura jūtas. Ja bija strīds, viņa nelika mieru tik ilgi, kamēr visos smalkumos tas nebija izrunāts, savukārt Jura ģimenē par jūtām runāt nebija pieņemts. Tur savu krupi katrs norija pats. Protams, bērniem nekad nekas netika stāstīts par seksu un savus vecākus, kaut uz vaiga sabučojamies, viņi redzēja tikai lielajās kāzu jubilejās. Tāpēc Aijas vēlme pārrunāt attiecības krustām šķērsām Jurim likās nepieņemama.
Diemžēl pastāvīgie strīdi ar sievu Juri ir tik ļoti nogurdinājuši, ka tagad viņš cenšas pēc iespējas ilgāk palikt darbā. Turklāt naudu tērēt Aijai patīk, viņa Jurim nevienu mirkli neiebilst par strādāšanu, ja vien par to saņem papildu ienākumus.
Mīļākais
Kādu brīdi, rūpēdamās par mājas pavardu un mazgādama bērnu dupšus, Aija cerēja attiecības saglābt. Brīžiem vainoja sevi – domāja, ka pie nesaskaņām vainīgs viņas prasīgais raksturs. Nemitīgi pārmeta sev mājsaimnieces un divu bērnu mātes necienīgu vēlmi izklaidēties. Brīžiem jaunā sieviete nebeidza domās lamāt vīru par viņa kūtrumu. Laimīgas saskaņas pilnas dienas nomainīja daudzas strīdu pilnas stundas, kad vienīgā doma, kas klīda pa galvu bija: “Laimīgie neprecētie, brīvie!”
Pēc otrā bērna kopšanas atvaļinājuma Aija atgriezās darbā. Saprata, ar kādu aizrautību vēlas strādāt, pucēties, izklaidēties. Kā jau sieviešu kolektīvā, neizbēgamas ir papļāpāšanas pie kafijas, kur ne reizi papildinājumam tika nopirkta arī kāda šampanieša pudele. Tad jau meitenes izplūda atklātās sarunās. Tieši tur Aija pirmo reizi skaidri noprata, ka “laišana pa kreisi” laulības dzīvē nav nekas neparasts. Un sevī formulēja domu: vecumā pēc trīsdesmit lielākajai daļai precēto sieviešu ir arī mīļākie.
Kā juzdams īsto brīdi, kad uzrasties, Aijas dzīvē ienāca Ainārs. Satikās viņi kādā draudzenes ballītē, uz kuru Juris diemžēl nevarēja tikt. Laikam jau viņam par nelaimi, jo diez vai Aija būtu atļāvusies Jura klātbūtnē “laist pa kreisi”. Bet tajā liktenīgajā ballītē Jura nebija…
Un tagad Aijai, ja tā var teikt, ir divi vīri – ar vienu viņa kopā ēd brokastis un audzina bērnus, ar otru ietur pusdienas un apmeklē naktsklubus. Vismaz pagaidām Juris neko nenojauš. Savukārt Aijai šāds dzīvesveids ir iepaticies, viņa pavisam godīgi atzīst, ka Aināru, visticamāk, pavisam drīz nomainīs kāds cits, jo šis puisis bijis tikai pirmais ielāps viņas ne pārāk laimīgajai laulības dzīvei. Ainārs, protams, nav slikts, bet, viņasprāt, pārāk neizglītots – strādā tikai par šoferi milzīgā firmā un nemaz nedomā, ka vajadzētu pretendēt uz augstāku amatu.
“Ies laiks – vietā nāks kāds cits,” smejot atzīst Aija. Sākumā viņa vēl mēģināja noraudāt kādu asaru par savu necienīgo izturēšanos pret vīru, bet drīz vien saprata, ka pareizi bija domāt tā kā toreiz – pirms divpadsmit gadiem: “Tā taču ir mana dzīve,” un atkal ļauties notikumu plūdumam. Tiesa gan, šķirties viņa nevēlētos – pārāk ērti ir būt ģimenei, ar skaistu privātmāju, iekoptu dārzu un divām modernām automašīnām.
