Rožaino cerību pārņemtajiem mīlniekiem ģimenes attiecību veidošana liekas daudzsološa, taču, izrādās, skaistajā mīlestības plūdumā ir pietiekami daudz zemūdens akmeņu, kurus, viens ar otru aizrāvušies, cilvēki var nesamanīt.
Rožaino cerību pārņemtajiem mīlniekiem ģimenes attiecību veidošana liekas daudzsološa, taču, izrādās, skaistajā mīlestības plūdumā ir pietiekami daudz zemūdens akmeņu, kurus, viens ar otru aizrāvušies, cilvēki var nesamanīt.
Ģimenes psihoterapeits ir pāra attiecību sakārtošanas palīgstrādnieks psiholoģiskās palīdzības servisā. Tas ir cilvēks, kas strādā ar divām personībām, kuras savu attiecību līkločus redz katra citādi. Gandrīz neiespējams darbs paveras, ja abām pusēm neizdodas vienoties vismaz vienā jautājumā par to, kas ir viņu abu problēma. “Ja neizdodas vienoties par problēmas aprakstu, darbs nav iespējams,” atzīst ģimenes psihoterapeits Sandis Ratnieks.
Atnāk pāris, bet nav vienojies
Uz konsultāciju atnāk divi nelaimīgi cilvēki, kas netiek galā viens ar otru un paši ar sevi. Pārsteidzoši, ka arī tad, ja uz konsultāciju atnāk abi, nav teikts, ka viņiem ir līdzīgs mērķis – kaut ko mainīt sevī, līdz ar to mainot arī attiecības. Nereti vainīgs ir otrs. “Bieži atnāk divi cilvēki, kas nav vienojušies. Viens saredz problēmu, otrs vienkārši atnāk līdzi, uzskatīdams, ka visa vaina ir partnera “slimīgajā uztverē”. Ja tā tiešām ir slimīga, tas ir cita speciālista kompetencē, bet parasti šī neapmierinātība nav “slimīgas uztveres” jautājums,” atzīst S.Ratnieks.
Ieilguša konflikta gadījumā starp vēlamo un esošo situācija ir emocionāli piesātināta. Ja cilvēks gadiem bijis neapmierināts, viņa rīcība neizpaudīsies kā ārēji redzamai situācijai adekvāta.
“Atdalīties” no pagātnes – grūti
Cik tālu bijušajā ir jāiet, lai saprastu problēmu cēloņus, grūti pateikt. Ne vienmēr ir jēga rakāties pagātnē, tomēr, ja agrākie notikumi iespaidojuši attiecības vienam ar otru, vajag izrunāt. Sistemātiskā ģimenes terapijā mazsvarīgs jautājums nav abu laulāto vecāku ģimenes modeļi. No pagātnes ir iespējams “atdalīties”, tomēr tas nav viegls uzdevums. Visbiežāk mēs atkārtojam savu vecāku kļūdas, kaut arī bijusi apņēmība to nekad nepieļaut. Viens ir apņēmība, otrs – mūsu pašu resursi, spējas, veids, kā reaģējam uz situāciju. Bērnībā, esot kopā ar vecākiem, augot un veidojoties, cilvēki identificējas. Gadiem ilgā pieredze ir būtiska savas tālākās dzīves veidošanā. Ja vecāku attiecību un dzīves modelis ir nepieņemams, savas gribas un izvēles rezultātā dažkārt cilvēkam izdodas norobežoties no vecāku pieredzes, tomēr tas drīzāk ir brīnums nekā likumsakarība.
Hronoloģiski skatoties, pirmā saskarsmes prasme veidojas starp māti un bērnu, tikai vēlāk “pieslēdzas” tēvs. Ja mātei bijušas emocionālas problēmas, tas bieži veicina arī atsvešinātību no bērna, kas ārēji var nebūt pat redzama. Jau šajā periodā veidojas pirmie iedīgļi vēlāko attiecību traucējumiem.
Attiecību spēlē viens nav spēlētājs
Pāra attiecības veido trīs lielumi – ES, TU, MĒS. Labākajā gadījumā laulības dzīve nozīmē zināmu līdzsvaru kā vīrietim, tā sievietei sevis pilnveidošanā, bet ne uz otra rēķina. Var būt savstarpēja vienošanās uz laiku, teiksim, viens no partneriem strādā, lai otrs varētu mācīties, bet situācija, ka viens pilnveidojas uz otra rēķina nemitīgi, ir destruktīva. Tomēr neviens speciālists nedrīkstētu dot padomu šķirties. Nenoliedzu, ka dažreiz ir labi, ka sieviete izlemj pasargāt sevi un bērnus šķiroties, atzīst S.Ratnieks.
Savstarpējo attiecību jomā viens nav cīnītājs. Gandrīz vienmēr, ja atnāk uz konsultāciju tikai viens, attiecības beidzas ar šķiršanos. Individuālajā terapijā nav risināmas pāra problēmas. Tas, ko dzird speciālists, ir tikai puse no stāsta par nesaskaņām, likstām, neveiksmēm, jo stāstītājs ir viens un situāciju saredz tikai no savas puses. Mūsdienās domāšana ir ļoti psiholoģizēta – pēc principa, ja man patīk, tas ir labi, ja man nepatīk – slikti.
Ir aktuāli savlaicīgi un skaidri paust nosacījumus, uz kādiem balstās attiecības. Ja “spēlē” līdz brīdim, kamēr ir labi, un seko šķiršanās, bet abi partneri ir par šādu attiecību modeli vienojušies, tas varbūt nebūtu tik sāpīgi. Iespējams, ka viens tomēr klusībā ir cerējis uz kaut ko vairāk, bet tās bijušas viņa klusās cerības, kurām otrs nav devis iemeslu.
Attiecību māksla sevī slēpj sarunu
Mīlestību nevar sadalīt reizinātājos. Katram ir brīva izvēle pieņemt vai atraidīt otra jūtas. Atraidījums var būt sāpīgs, bet nevar noliegt otra cilvēka brīvību. Bieži cilvēki nonāk fantāziju varā. Septiņus gadus draudzējos, tagad ar šo cilvēku precēšos un būšu laimīgs. Bet apprecas un iznāk čiks. Draudzība nav ģimenes attiecības. Draudzībā izvēlas laiku, ko pavadīt kopā, bet ģimenē nav izvēles. Ikreiz, kad atgriežamies mājās, sastopamies ar šo otru cilvēku. Pat labās attiecībās tas dažkārt var radīt krīzi. Un tad rodas daudz intensīvu iebildumu, kur to visu likt. Teorētiski zināma lieta – labs risinājums ir komunikācija ne tikai informācijas, bet arī emocionālā līmenī. Ģimenes terapijā galvenais akcents ir uz to, lai abi iemācītos runāt pirmajā personā, runāt par savām izjūtām, nevis apvainot otru. Zināma kritika ieskanas, arī runājot pirmajā personā, piemēram: tu mani skumdini, tāpēc ka. Tomēr tas nav tas pats, kas: tu mani nekad neiepriecini.
Attiecību māksla sevī slēpj sarunu kontekstā, nevis uzbrūkoši kritiskā manierē.
Ir populārs teiciens darbu nenest mājās, bet kur tad lai liek savas neveiksmes darbā, kur lai dalās ar savām veiksmēm? Mājas ir tā vieta, kur viens par otru interesējas. Saruna cilvēkus satuvina.
Ģimeni nedrīkst veidot uz ilūzijām
Trīs, iespējams, būtiskākie jautājumi, kas jāuzdod sev katram pašam pirms nopietnu attiecību veidošanas.
Pirmais – kādi ir mani motīvi attiecībām? Mīlestība ir dziļākas jūtas, kas prasa laiku. No pirmā acuskata var raisīties simpātijas vai kaislība, bet ne mīlestība. Āķis, uz kura vajadzētu uzķerties skaidrākai saprašanai par to, ko esmu izvēlējies darīt, varētu būt jautājumā: vai es pietiekami pazīstu šo cilvēku. Vai ir kas tāds, ko gribētu pārveidot viņā. Un ko es darīšu, ja viņš maniem pārveidošanas centieniem nepakļausies. Attiecības nevar pastāvēt uz ilūzijām.
Otrs jautājums – vai tā nav vēlēšanās sakārtot savu dzīvi, “aizbēgt” no vecāku ģimenes? Iekšējas spriedzes dēļ var pieņemt nepareizu lēmumu. Turklāt telpiska atdalīšanās nenozīmē atraisīties psiholoģiski. Treškārt – attiecībām jābūt līdzvērtīgām. Atbildību par savu rīcību jāuzņemas abiem. Ģimene būs tāda, kādu to veidos divi cilvēki. Viens to izdarīt nevar.
Laulības dzīve 30 gadu garumā. Bijām pazīstami gadu. Pirmajā gadā viņš man sagādāja šoku, ko es spēju piedot un kas nekad vairs neatkārtojās. Viņa “ragus” gada laikā neiepazinu, bet varbūt nojautu. Pirmais kopdzīves gads bija ļoti grūts. Vēlāk sapratu, ka spēju būt elastīgāka. Kopdzīvē nācās pielāgoties abiem. Domāju, ka esmu vairāk pieņēmusi vīra nepilnības nekā viņš manējās. Tomēr tas atmaksājas. Ģimene ir mans kapitāls.
Laulības dzīve – septiņi gadi. Esam skolas laika mīlestības turpinājums. Bijām pazīstami trīs gadus. Abi gribējām studēt, bet paliku stāvoklī. Vīrs mācījās, es auklēju bērnu. Viņš dzīvoja kopmītnē, es laukos pie vecākiem. Satikāmies sestdienās, svētdienās. Pēc trim gadiem beidzot sākām dzīvot kopā kā normāla ģimene. Lielu problēmu mums nav. Sarunājamies daudz. Visu kaut kā darām kopā. Vakaros pat salātus griežam visi, arī puika. Ja gadās problēmas, ejam virtuvē, durvis ciet, izrunājam, lai dēls nedzird. Sestdienās, svētdienās mani dažkārt palutina ar kafiju un siltām maizītēm. Nevaru ciest viņa smēķēšanu. Kad dzīvojām šķirti, viņš centās manā klātbūtnē no tās atturēties. Man ir izcili laba vīramāte. Domāju, tas ir liels pluss.
Divas laulības. Viena – 17 gadu, otra – astoņus. Ar pirmo vīru biju pazīstama deviņus mēnešus, ar otru arī. Tagad ir vairāk saprāta, cits briedums, satiekam labi. Pirmajā ģimenē šokēja tas, ka mans mīļotais visā klausīja māti. Turklāt viņi strīdējās. Dzīvojām zem viena jumta viņa vecāku mājā. Izšķīrāmies, kad ieguvu savu dzīvokli. Tad vienkārši sāku ar bērniem dzīvot atsevišķi un viņš palika savu vecāku mājā. Bērniem tas nebija visai sāpīgi. Ar pirmo vīru satiekam labi. Otrreiz precējies viņš nav. Vecāki miruši, viens bērns dzīvo pie viņa, jo, kad vīramāte slimoja, vajadzēja kādu, kas vecaimātei palīdz.
Apprecējos ar sievieti, kas labi izskatījās. Viņas vecākiem bija paliels dzīvoklis, viņa bija glīta. Ja godīgi, domāju apmēram tā: sekss būs, meitene smuka, viņas stulbumu piecietīšu. Desmit gadu dzīvojām it kā kopā, bet nekādas īstas kopības nebija. Viss tikai ārēji tā izskatījās. Viņai bija ļoti svarīgi, lai viss labi izskatās. Es pieklājīgi spēlēju lomu, kuru biju uzņēmies.
Pie viņas vecākiem dzīvojot, tā arī neizdevās izveidot īstu ģimeni, bet man šķiet, ka ne viens, ne otrs to nemaz patiesi negribējām. Abiem bija ērti. Tagad man ir cita laulība. Nevarētu teikt, ka veiksmīga, bet satura ir vairāk. Kaut kāda jēga šīm attiecībām ir, bet viegli neiet.
