Jelgavniekiem nebūs pārsteigums, un neko jaunu neatklāsim, apgalvojot, ka pilsētas centrālajā slimnīcā ne vienmēr viss notiek slimnieku labā.
Jelgavniekiem nebūs pārsteigums, un neko jaunu neatklāsim, apgalvojot, ka pilsētas centrālajā slimnīcā ne vienmēr viss notiek slimnieku labā.
Klibo attieksme pret pacientu, dažkārt viņiem nākas saskarties ar pazemojumiem, nereti pat pēc operācijas jājūtas gandrīz vainīgam, ka dzīvo. Savu paviršo attieksmi var kultivēt ārsti, savu īpašo statusu – pat ēdienu izsniedzējas. Tomēr visbiežāk nākas dzirdēt sliktu par Uzņemšanas nodaļu.
Sāp. Bet varbūt nesāp?
Kāda meitene, kas nevēlas izpaust savu vārdu, bija sarūgtināta par ārstu un personāla attieksmi pret viņu pirms un pēc operācijas. “Sāpēja vēders. Ģimenes ārsts nosūtīja pie ķirurga. Poliklīnikā pret mani bija cilvēciska attieksme, bet, kad nokļuvu slimnīcā, jutos kā tāda, kas savas sāpes ir izdomājusi un kuru uz slimnīcu atvedusi vēlēšanās pakoķetēt ar ārstiem. Pazemojoši, ja tevi izmeklē un vienlaikus izsaka nepatīkamus komentārus. Pazemota jutos arī tad, kad ārsts pēc operācijas bija aizmirsis pateikt, kad varu sākt ēst, tāpēc saņēmu “uzbrēcienu” no ēdiena izsniedzējas, ka nezinu, ko drīkstu, ko ne. Mani šāda attieksme tik ļoti satrieca, ka strauji paaugstinājās temperatūra, tāpēc slimnīcā vajadzēja pavadīt dienu ilgāk.”
Ja ir vēlēšanās,var griezt
Otrs gadījums tikai nedaudz atšķiras. Kāda lasītāja apgalvo, ka Uzņemšanas nodaļā ieradusies desmitos vakarā, jo uz sejas izveidojies ciets un sāpīgs veidojums. Mediķu attieksme pret viņu bijusi nievājoša – ieradusies ar furunkulu. Izrakstītas antibiotikas un ieteikts divas dienas nogaidīt. Ārsts teicis: “Nekas nopietns tas nav, vajag padzert antibiotikas, bet, ja ir vēlēšanās, var jau arī griezt un skatīties, kas tur ir.” Diezgan pārsteidzoši. Pēc laika kļuvis tikai sliktāk, tāpēc sieviete devusies uz Stankus doktorātu, kur bez kavēšanās “bumbulis” izgriezts. “Ārsts atzina, ka šo veidojumu vajadzējis griezt nekavējoties,” stāsta lasītāja. “Kā vērtēt attieksmi, kad mediķis piedāvā variantus, bet slimniekam pašam jāizvēlas ārstēšanas metode?” jautā sieviete.
Jāziņo administrācijai
“Ziņas” vērsās pie Jelgavas slimnīcas galvenā ārsta Andra Ķipura. “Tas ir tipisks bezpersoniskas runāšanas paraugs. Ja ir sūdzības, jānosauc ārsta vārds, jānāk pie administrācijas. Katru gadījumu mēs izskatām atsevišķi. Par šiem jautājumiem runājam katrā piecminūtē. Esmu pietiekami daudz saskāries ar nepamatotām sūdzībām. Ne visas ir nepamatotas, taču gadās. Katram ārstam pie virsvalka ir nozīmīte ar viņa vārdu un uzvārdu. Pacientam to vajag pierakstīt. Katram medicīnas darbiniekam ir sava amata apraksts, kas jāpilda. Ja to nedara, pēc viena rājiena otrs netiek izteikts, jāiet no darba prom. Bija problēmas Ginekoloģijas nodaļā. Nomainījām nodaļas vadītāju, vecāko māsu. Situācija ir uzlabojusies,” teica A.Ķipurs.
Katram savs raksturs
Viņš atzīst, ka cilvēkiem ir grūta dzīve. “Bieži viņi ir saērcināti. Taču ir problēmas, kuras var atrisināt un kuras nevar. Gadās, ka slimnieki dusmojas pat par to, ka pa logu redz cietumu. Vai man to nojaukt? Protams, mediķim jābūt savaldīgam, taču nedomāju, ka Uzņemšanas nodaļā strādātu ļaundari,” teica galvenais ārsts. Viņu var saprast. Slimnīcā ir 400 darbinieku, katram savs raksturs, ētiskie principi un problēmas. Slimnīcā cilvēki nokļūst tad, kad ir visneaizsargātākie un ir ļoti jūtīgi pret “sīkumiem”. Kas veselam cilvēkam starpgadījums, slimam – pazemojums. “Lielo kuģi” jeb slimnīcu vadīt nav nekāds joks. Nauda un maz naudas, slimi cilvēki un ļoti slimi, labi ārsti un ārsti – visi uz viena klāja. Tomēr katrs lasītājs ir kaut ko dzirdējis par Hipokrāta zvērestu. “Hipokrāta zvērests – tā ir sirdsapziņas lieta. Ja ārsts atceras, tad ir labi. Es to nolasīju pirms 21 gada. Pareizāk sakot, viens lasīja, pārējie atkārtoja. Nedomāju, ka, katram to mācoties no galvas un zvērot individuāli, kaut kas mainītos,” domā A.Ķipurs. Uz jautājumu, ko ārstā vērtē visaugstāk, viņš atzina, ka zināšanas, prasmes un cilvēcīgumu.
Hipokrāta zvēresta pamatprincipi
Lasītāju zināšanai piedāvājam Hipokrāta zvērestā paustos pamatprincipus. Šo zvērestu joprojām, beidzot studijas, ar savu muti apliecina visi nākamie mediķi.
Slimniekiem, cik spēšu un pratīšu, es došu tikai labas pamācības, kas nestu svētību un nedarītu viņam nedz netaisnību, nedz ļaunumu.
Nevienam, kas to lūgs, es nedošu nāvējošas vielas, nedz arī došu padomu, kā īstenot šādu nodomu. Tāpat nedošu nevienai sievietei līdzekļus augļa nodzīšanai.
Savu dzīvi un ārsta māku es saglabāšu tīru un neaptraipītu.
Ja man ārstējot vai neārstējot gadītos redzēt vai dzirdēt par cilvēka dzīvi kaut ko, kas nevienam nebūtu jāzina, es par to klusēšu un, glabājot noslēpumu, nekad nevienam to neteikšu.
