Ceļojums uz Vāciju un Nīderlandi mazliet lika aizdomāties par Latvijas iedzīvotāju attieksmi citam pret citu ikdienā. Piemēram, veikalos. Eiropa ar saviem tikumiem pie mums atnāca lieliem soļiem visās to klasiskajās izpausmēs. Nevienam jau sen nešķiet nekas īpašs, ja pārdevēja lielveikala kasē katram pircējam pasaka labdien un lūdzu. Tomēr būsim godīgi, dažkārt tas ir tik iekalti un pienākuma pēc, ka nereti šķiet – labāk neteikt. Taču nebūt ne pārdevēju attieksme izraisīja manas pārdomas, bet gan pircēju. Tieši mūsu veikalu apmeklētāji visbiežāk nav gatavi pacelt acis no sava maka un paskatīties darbu godprātīgi darošajai pārdevējai sejā, pasmaidīt un atbildēt.
Nedēļas laikā ceļojumā, protams, veikalus sanāk apmeklēt vairākkārt, tāpēc bija izdevība pavērot rindā stāvošo vāciešu un nīderlandiešu komunikāciju ar pārdevējām. Tā nav vienkārši paldies un labdien saruna. Tiek parunāts par produktiem, par svētku cepešiem un mīļākajiem vīniem, par to, ka šodien ir vēsāks, kā solīts laika prognozēs. It kā jau sarunas nav īpaši nozīmīgas nevienam no iesaistītajiem, bet kopīgā sajūta ir ļoti pozitīva.
Amsterdamā iegādājamies skaistu dekoru svētkiem – zvaigzni, ko uzliek uz spuldzītes un iekar logā. Pārdevēja pie kases painteresējas, vai esam paņēmuši arī speciālo spuldzīti, un izstāsta, kāpēc tāda nepieciešama. Izsaka komplimentu par izvēlētās zvaigznes toņiem. Patīkami.
Mums dodoties prom no muzeja vējdzirnavās, telpā ienāk kāds holandietis. Vispirms sāk sarunu savā valodā, bet, saņēmis paskaidrojumu, ka esam tūristi, turpina angliski. Pajoko ar bērniem, jautājot, vai visi dzirnavu spārni griezās vienā virzienā. Painteresējas, no kurienes esam, kā mums patika muzejs un Amsterdama. Sarunā labprāt iesaistās arī muzeja gids un suvenīru veikala pārdevējas.
Mazliet vairāk nepiespiestas komunikācijas un iekšējas atbrīvotības attiecībās ar apkārtējiem – varbūt tas mums visiem noderētu arī Latvijā. ◆
