Jauniešiem vecumā no piecpadsmit līdz divdesmit gadiem pašnāvības veido trešo daļu no nāves cēloņiem.
Jauniešiem vecumā no piecpadsmit līdz divdesmit gadiem pašnāvības veido trešo daļu no nāves cēloņiem. Zēni izdara pašnāvības trīs reizes biežāk nekā meitenes, toties meitenes trīs reizes vairāk mēģina izdarīt pašnāvību.
Pašnāvības ir izdarītas visos laikos, un, lai arī to cēloņi bieži ir līdzīgi, ikreiz notiekošajam ir sava specifika, sava apstākļu sakritība. Jau līdz trīs gadu vecumam cilvēkā ir izveidojies vērtību pamatkodols, un vēl tikai līdz sešu gadu vecumam tajā var kas mainīties. Jau šajā agrīnajā vecumā indivīdā var noteikt tieksmi uz depresijām vai depresīvu garastāvokli, kas visbiežāk noved pie pašnāvības.
Viens no iemesliem, kas bērnā varētu radīt depresiju, ir nepilna ģimene, kurā viņam netiek veltīta pietiekama uzmanība. Ļoti smagi bērni pārdzīvo, ja vecāku attiecībās nav saskaņas. Vecākiem, kas ir nolēmuši šķirties, ļoti rūpīgi gaidāmās pārmaiņas ir jāpārrunā ar bērnu. Nedrīkst pieļaut situāciju, ka vecāki ar bērna starpniecību kārto savas laulāto attiecības, jo bērns mīl gan mammu, gan tēti un jūtas slikti, ja vecāki viens otru nomelno. Ja tas turpinās ilgi, bērns var ierauties sevī, kļūt nomākts vai arī justies atbildīgs un vainīgs vecāku nesaskaņās. Domas par pašnāvību var rasties arī bērniem, pret kuriem vecāki slikti izturas – bar, sit vai nerūpējas par viņiem. Bērnam ir vajadzīga apziņa, ka viņš ir mīlēts un ka kāds par viņu patiesi rūpējas. Nepietiek ar steidzīgu apjautāšanos par to, kā gājis skolā. Tā bērnā tiek bremzētas emocijas, kurās tam vajadzētu dalīties ar vecākiem. Mazais cilvēks aizvien vairāk ieraujas sevī, tas arī pamazām var novest līdz depresijai. Ļoti smagi bērns uztver hroniskas vecāku slimības vai invaliditāti, jo arī tad viņš no vecākiem nesaņem rūpes un gādību tādā mērā, cik nepieciešams. Līdz ar to bērnam nav iespēju izjust, izdzīvot bērnību, jo viņam ir šī atbildība un rūpes par vecākiem.
Jauniešus ļoti spēcīgi ietekmē neveiksme mīlestībā. Nereti jaunības maksimālismā viņiem šķiet, ka ir zaudēta esamības jēga un ka vienīgais risinājums ir aiziet nebūtībā. Šā iemesla dēļ izdarītas pašnāvības dēvē par Vertera sindromu. Nosaukums ņemts no V. Gētes romāna «Jaunā Vertera ciešanas», kurā galvenais varonis mīlestības dēļ sevi nogalina. Pēc romāna izdošanas Vācijā daudzi jauni cilvēki, apģērbušies līdzīgi Verteram, izdarījuši pašnāvības. Jauniešiem, kas jūtas apkrāpti mīlestībā, bieži ir depresīvs garastāvoklis, kura uzplūdā viņi izdara pašnāvību.
Ļoti negatīvi jauniešus iespaido televīzijas pārraides vai filmas, kur tiek runāts par pašnāvībām, jo tādējādi tiek pasniegts stimuls šīs tēmas apsvēršanai. Bieži vien jaunieši sliecas sevi nogalināt, lai gan pārraidē pašnāvība atspoguļota negatīvi.
Smags trieciens par 13 gadiem jaunākam bērnam, kas viņu var novest līdz pašnāvībai, ir vecāku zaudējums. Ir liels risks, ka bez mīļajiem palikušajam cilvēciņam var rasties nopietni veselības traucējumi. Ar palielinātu riska pakāpi dzīvo bērni, kam ģimenē kāds no radiniekiem jau ir izdarījis pašnāvību.
Jaunieši tiecas iekļauties dažādās grupās un sektās, kuras biedriem viņi vēlas līdzināties. Ja gadās grupējums ar depresīvu ievirzi, arī te var būt meklējams iemesls pašnāvībai. Vēl ļaunāk, ja šādos grupējumos tiek lietots alkohols vai narkotikas, kas jūtu uzplūdus pastiprina. Bieži pašnāvības tiek izdarītas reibumā.
Lai bērnam varētu palīdzēt un šādu situāciju nepieļautu, vecākiem ir patiesi jārūpējas par savu atvasi, jāprot uzklausīt. Un svarīgākais – bērnam ir jāzina un jājūt, ka viņu mīl un ka viņš ir dārgums saviem tuvākajiem cilvēkiem – vecākiem.
Materiālu sagatavot palīdzējusi sertificēta neiroloģe Astra Bērziņa
