12. februārī mūža mierā aizmidzis stiprs latvietis – savas zemes un ģimenes sargs, sava darba īsts meistars, nesavtīgs cilvēks – Gunārs Bormanis.
12. februārī mūža mierā aizmidzis stiprs latvietis – savas zemes un ģimenes sargs, sava darba īsts meistars, nesavtīgs cilvēks – Gunārs Bormanis.
Gunārs dzimis 1925. gada 21. maijā Valmieras apriņķa Umurgas pagastā. Viņa mērķtiecīgais mūžs sākas ar iestāšanos Priekuļu Lauksaimniecības skolā, taču pabeigt to neizdodas, jo pēc vāciešu ienākšanas Latvijā viņš tiek mobilizēts darba dienestā un aizsūtīts uz Vāciju. Gunārs mācās instruktoru rotā. 1944. gada nogalē viņš atgriežas Kurzemē un turpina dienestu 19. latviešu divīzijā.
Aizstāvēšanās kauju laikā 1945. gada 24. martā netālu no Bikstu stacijas pie Laukmuižas Gunārs Bormanis tiek smagi ievainots, viņam amputē kreiso kāju.
Par drosmi un izturību kaujās Gunāram Bormanim piešķirta apakšvirsnieka pakāpe, ievainojuma nozīme sudrabā, Dzelzs krusta 2. klase.
Pēc kapitulācijas Gunārs Bormanis tiek pārsūtīts uz gūstekņu hospitāli Šauļos, tad – uz Daugavpils cietokšņa filtrācijas punktu, pēc tam 1945. gada beigās atbrīvots, jo izsūtīšanai spaidu darbos nav derīgs.
Mājās atgriezties viņš nedrīkst, tādēļ apmetas pie attāliem radiem Siguldā. Jau nākamajā gadā Gunārs kā eksterns nokārto vidusskolas beigšanas eksāmenus un iestājas Zobu tehniķu skolā Rīgā. Vairākus gadus nostrādājis Valkā, viņš 1952. gadā nonāk Jelgavas rajonā, kur strādā par zobu tehniķi Glūdas pagasta Pokaiņos, vēlāk Ozolniekos un tad pilsētas poliklīnikā. 1961. gadā Gunārs Bormanis pāriet darbā Tuberkulozes dispanserā. Ilgus gadus viņš strādā par rentgena tehniķi fluorogrāfijas autobusā.
Visu savu darbīgo mūžu, netaupīdams sevi un būdams invalīds, Gunārs Bormanis ir veltījis cilvēkiem, viņu veselības saglabāšanai.
Visdziļākā līdzjūtība Gunāra Bormaņa tuviniekiem – sievai, bērniem, mazbērniem un visiem tiem, kuriem sāp viņa zaudējums. Bijušo cīņu biedru vārdā – Vladislavs Stafeckis
