Daži cilvēki tā izgaist – it kā pa staru tiltu uzreiz Debesīs, nevienu neapgrūtinot, vien pieklustot un nemanāmi izelpojot pēdējo dvašu.Tā 25. martā aizgāja mūsu biedrs Jelgavas Mākslinieku biedrībā gleznotājs Valerijans Dadžāns (1932 – 2012). Pavisam nesen viņš ģimenes lokā nosvinēja 80. gadskārtu, drīz vien pēc tam atvadījās no mūža biedrenes Intas Čakstes, ar kuru viņi bija saauguši tik cieši, ka nevar vienu no otra atdalīt.Dzīve bija viņiem lēmusi balstīt vienam otru. Nebija jau viegli padomju okupācijas gados būt Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes mazmeitai. Intas tēvs Ringolds Čakste bija tik ļoti iecienīts ārsts, ka sešdesmito gadu beigās, kad viņš nomira, vai visa Jelgava viņu devās pavadīt pēdējā gaitā. Pagātnes ēna gūlās pāri abiem – pāri Intai un Valerijanam. Pēc augstskolas beigšanas Intu norīkoja uz Ģintermuižu, varas iestādes nolēma, ka Valerijanu nedrīkst laist pie skolēniem mācīt vēsturi, dzīvot nebija kur. Bet viņi klusi un nevaidot kopā nesa savu nesamo, saglabādami gaišu skatu uz dzīvi un labestību sirdī. Dzīvesprieku varēja pie viņiem mācīties, nepadoties un izturēt.Strādādams Revolūcijas (tagad Latvijas Kara) muzejā, Valerijans sastapās ar daudziem māksliniekiem, no kuriem ieguva nepieciešamās iemaņas glezniecībā, mācījās no visiem un visur, līdz sasniedza tik labus rezultātus, ka profesionālie mākslinieki aicināja viņu pulciņā izstādīt savus darbus, sākumā akvareļus, vēlāk arī eļļas gleznas. Gleznoja Valerijans arī no dabas, bet īsto elpu ieguva, kad krāsās un ritmos centās attēlot savus emocionālos iespaidus un izjūtas un kad eksperimentēja ar faktūrām un materiāliem. Viņš savā mākslā bija moderns, atšķirīgs no citiem Jelgavas māksliniekiem. Valerijans nodarbojās arī ar metālmākslu. Vēl šobaltdien Jelgavas Mūzikas skolas zālē uz skatuves redzams viņa gatavotais dekors.Valerijana un Intas laiks pienāca līdz ar valstiskās neatkarības atgūšanu. Viņš rīkoja izstādes gan Latvijā, gan arī ārzemēs. Vienmēr uz molberta atradās nepabeigts darbs, pie kura pēdējos gados varēja strādāt tikai starplaikos, kad nebija jāaprūpē sieva un kad Viesturs viņu nomainīja.Tajos labajos gados, kad bija spēks un jaunības sulas pulsēja dzīslās, iespēju robežās netika izlaisti labi koncerti, sēdēts jautrās kompānijās mākslinieku vidū un gleznots pārpārēm. Nu otas un krāsas paliks vientuļas un neaizskartas. Pietrūkst mums viņa garā stāva, gaišā smaida, labsirdīgā acu skatiena, siltā rokas spiediena.Jelgavas mākslinieku vārdā noliecu galvu bagāta mūža priekšā un izsaku visdziļākos līdzjūtības apliecinājumus kā Viesturam, tā Valerijana un Intas piederīgajiem un domubiedriem.No Valerijana Dadžāna atvadīsimies 31. martā plkst.12 Meža kapos.
