Vasarā nonākt «uz pēdām» citkārt tālumā dzīvojošajiem jelgavniekiem laikam gan ir visvieglāk, jo atvaļinājuma laikā tās parasti ved vienā virzienā. Tā arī nu jau vairāk nekā desmit gadu viņpus okeāna aizvadījušo Agnesi Batleri sastopam tepat Latvijā, kur viņa ar ar četrgadīgo dēliņu Lensu Mārtiņu atbraukusi uz pāris nedēļām, lai atkalredzētos ar mammu, brāļa ģimeni un citiem radiem, lai «pārbaudītu», kas jauns dzimtajā pilsētā, un šoreiz arī – lai izrādītu Latvijas un Rīgas skaistumu Amerikas draudzenei Brendai.
Skaidrs, ka pirmās un neizdzēšamās pēdas daudzkārtējā Latvijas rekordiste (joprojām divu valsts rekordu īpašniece) un triju olimpisko spēļu dalībniece Agnese Ozoliņa ieminusi tepat Jelgavas Specializētajā peldēšanas skolā, turpinot mammas – peldētājas Zelmas Plennes (Ozoliņas) – sportisko ceļu. Sports bijis arī par pamudinājumu studijām Amerikas Savienotajās Valstīs. Tagad Agnese ir investīciju speciāliste vienā no lielākajām turienes bankām, kas gan nav par šķērsli aizrautībai ar triatlonu – sirdslietu arī viņas vīram farmaceitam Stīvam. Bet četrgadīgais Lenss pagaidām ar prieku ļauj savu baso pēdu nospiedumus aizskalot rotaļlaukuma smiltīm, kā tas notiek arī mūsu sarunas laikā Jelgavā.
– Savulaik pieminēji amerikāņu īsos atvaļinājumus. Uz cik ilgu laiku esi šoreiz Latvijā?
Uz divām nedēļām. Par turienes atvaļinājumu – jā, pirmajos darba gados tās parasti ir ar likumu noteiktās divas nedēļas, bet, turpinoties karjerai, firmas piedāvā arī labākus nosacījumus, un man tagad ir četru nedēļu atvaļinājums. Līdzīgi arī bērna piedzimšanas gadījumā – atceros, gaidīdama Lensu, piektdien vēl strādāju, bet pirmdien jau viņš bija ieradies, un sešas apmaksātās nedēļas varēju izmantot pēc tam. Tagad jau pēc stāža pienāktos vēl trīs nedēļas ar 65 procentu algu, pēc gada jau 12 apmaksātas nedēļas, taču to piedāvā tikai mana darbavieta. Vispār jau labas un pazīstamas firmas par saviem darbiniekiem rūpējas, bet saistībā ar bērniem uzlabojumus nereti rosina un ievieš tieši sievietes – augstākā līmeņa speciālistes, pašas kļūdamas par mātēm.
– Vai esi strādājusi vienā firmā visus šos gadus?
Nē, «Wells Fargo» esmu pēdējos trīs. Tā ir viena no lielākajām ASV bankām ar daudzām nozarēm un klientiem visā pasaulē. 2008. gadā šī banka, būdama konservatīva un ar labu reputāciju, krīzē ne vien izdzīvoja, bet pārņēma arī vēl citas. Mans darbs, tāpat kā iepriekšējā firmā, kur nostrādāju septiņus gadus, ir saistīts ar investīcijām. Pēc bakalaura grāda ekonomikā un maģistra biznesā turpinu šajā jomā arī skoloties. Centīšos iegūt prestižo CFA (chartered financial analyst) sertifikātu. Tas bija arī viens no priekšnosacījumiem manai pieņemšanai darbā «Wells Fargo», kas, salīdzinot ar iepriekšējo, ir pakāpiens karjerā. Eksāmenam ir trīs līmeņi, pirmos divus esmu jau nokārtojusi, bet par trešo, kur pārbaudījums ar 12 sadaļām par ekonomikas jautājumiem bija jūnijā, atbilde pienāca nupat šajās dienās. Diemžēl būs jāmēģina nākamgad vēlreiz, bet cenšos pārāk nesaskumt. Pēc statistikas pasaulē ir ap 100 tūkstoši šāda sertifikāta īpašnieku. No tiem, kas pirmajā līmenī iesāk, līdz galam tiek tikai kādi septiņi līdz deviņi procenti, un es centīšos būt starp tiem. Pēc tam gan gribētos vismaz pārtraukumu – kopš 2001. gada, kad aizgāju uz koledžu, to tik vien daru kā mācos un mācos. Šoreiz turklāt intensīvais laiks pirms eksāmena sakrita ar pasaules kausa posmu pieccīņā, kura rīkošanā mani palūdza iesaistīties. Bija jau interesanti, sastapos un parunājos arī ar Latvijas sportisti Olgu Šišlovu. Un sanāca tā, ka vēl vismaz trīs augstākā līmeņa pieccīņas sacensības ir manu turpmāko divu gadu organizatorisko pasākumu plānos.
Līdzās darbam un studijām joprojām esi sportojusi, nu rūpes prasa arī dēliņš – kā to var iespēt?
Atzīšos – kamēr mācos, nereti piezogas sajūta, ka esmu slikta māte. Studijām kaut ko iespēju darba laikā, kas man nav aizliegts, taču arī savi pienākumi jāpaveic. Fizisko formu triatlonam arī negribas zaudēt, vismaz reizi gadā kādās sacensībās piedalīties. Esmu skrējusi ar Lensu ratiņos un klausījusies profesora lekciju, kamēr kājas min pedāļus uz velotrenažiera. Dēliņa pieskatīšanā mums ļoti daudz palīdzējuši Stīva vecāki, īpaši vīramāte, kas iepriekš daudzus gadus strādājusi bērnudārzā. Tagad arī Lenss pa dienu iet tādā, gan privātā iestādē, ko saucam par skolu. Bērnudārzs pie mums ir no piecu gadu vecuma, bet šī skoliņa ir kas līdzīgs, kur var mācīties lasīšanu, skaitīšanu, iepazīt mūziku un citādi pavadīt laiku no pulksten deviņiem rītā līdz trijiem pēcpusdienā. Maksa 530 dolāru mēnesī, ēdamo dodam līdzi. Lenss jau arī smuki peld, nākamgad droši vien vedīsim viņu uz treniņiem, bet pamatus esam iemācījuši paši.
– Četrgadīgam puikam sportistu ģimenē laikam nav citas izvēles.
Redzam, ka viņam sportošana patīk. Bērniem tiek rīkotas arī triatlona sacensības, un vienas tādas, samērā plašas, organizēsim novembrī kopā ar vīru. Stīvs ir triatlona kluba vadītājs, tiek piesaistīti nopietni sponsori, bet visi nopelnītie līdzekļi nonāks bērnu peldēšanas grupu atbalstam. Meksikas līcī būs skaisti, vecāki varēs skatīties… Lensa pirmā pieredze bija jau gada vecumā, kad viņš nopeldēja 25 metrus ar uzročiem, riteņbraukšanā dabūja diskvalifikāciju, jo atteicās vilkt ķiveri, bet skriešanas distancē aizrāvās ar čiekuru lasīšanu, vārdu sakot, savā pirmajā triatlonā galīgi izgāzās. Otrajā un trešajā gadā jau gāja labāk, šogad būs ceturtais, taču oficiāli piedalīties atļauts tikai no sešu gadu vecuma. Septembra beigās būsim līdzjutējos lielās «Half Ironman» sacensībās Džordžijas štatā, kur tētis peldēs 2,5 kilometrus, brauks ar riteni 70 un skries pusi maratona.
– Kā dēliņam patīk Latvijā?
Mazs jau vēl, laika starpību grūti pārvarēt, tāpēc arī dienā brīžam šķiet noguris un īgns – ne to grib ēst, ne to darīt. Arī man līdz ar to dienas ritums sanāk citāds nekā tad, kad braucu viena vai divatā ar vīru. Šī gan Lensam ir jau trešā reize Latvijā, un, salīdzinot ar iepriekšējām reizēm, ar «pārslēgšanos» ir jau daudz labāk.
– Vai turienes ēdiens tik ļoti atšķiras?
Daži ēdieni jā, jo tradicionāli pieejamas citas garšvielas. Vienkārša karbonāde ar olu, sāli un pipariem vai vistas gaļa jau tāda pati. Bet Lensam vēl noteikti traucē arī tas, ka ēdienreizes šeit sanāk pilnīgi citā laikā.
– Iepriekš stāstīji, ka jūsu Sarasotā zivi var dažās minūtēs izmakšķerēt turpat okeānā, vai tās būtu vakariņas arī dēla gaumē?
Jā, vīrs ir labs makšķernieks, un pēdējoreiz pat uzņēmu laiku – sešās minūtēs loms bija krastā. Vienkārši ceptu zivi, no kuras Stīvs pirms tam pedantiski, pat ņemdams palīgā lupu, izlasījis visas asakas, Lenss tiešām ēd labprāt.
– Dēlēns mammas dzimteni iepazīst, bet kādas izjūtas pašai, iegriežoties vairs tikai pa laikam?
Ir patīkami sastapt tuvus un pazīstamus cilvēkus, arī redzēt, kā Jelgava mainās uz labo pusi. Peldētava Lielupē, tiltiņš pār Driksu, kaut vai šī pati picērija ar bērnu rotaļlaukumu līdzās. Jauki. ◆
