Ar sajūsmu tika uzņemta ziņa, ka ES gatavojas paplašināties un 1. maijā tā uzņems astoņas jaunas dalībvalstis no bijušā padomju bloka, beidzot paceļot dzelzs priekškaru, kas gadu desmitiem sadalīja kontinentu.
Ar sajūsmu tika uzņemta ziņa, ka ES gatavojas paplašināties un 1. maijā tā uzņems astoņas jaunas dalībvalstis no bijušā padomju bloka, beidzot paceļot dzelzs priekškaru, kas gadu desmitiem sadalīja kontinentu.
Eiropieši varēs pārvietoties bez jebkādiem šķēršļiem, toreiz solīja politiķi, paceļot glāzi šampanieša. Taču rūgtā realitāte, ar ko saduras blīvi apdzīvotais kontinents, ko skārusi ekonomiskā lejupslīde un augsta reģionālā bezdarba sekas, likusi no jauna apsvērt šo lēmumu.
Politiķi akūti apzinās ksenofobiskās zemūdens straumes Eiropas sabiedrībā un nevēlas izprovocēt negatīvu vēlētāju reakciju vai pat ielu vardarbību.
Lielbritānijas atvērto durvju politikas solījums tiek steidzami pārskatīts tikai dažas nedēļas pirms jauno dalībvalstu uzņemšanas, sekojot skaļajai kampaņai tabloīdu presē, kas pareģoja, ka valstī iebruks “čigāni” no Austrumeiropas, lai izsūktu labklājības valsti. Premjerministra Tonija Blēra valdība atpakaļgaitu “ieslēdza” februāra beigās, paziņojot, ka tie, kas vēlas strādāt, var doties uz Lielbritāniju, taču viņiem nebūs tiesību divus gadus saņemt sociālos pabalstus, un pat šis noteikums nepieciešamības gadījumā varot tikt pārskatīts.
“Mēs prasīsim, lai pilsoņi no jaunajām dalībvalstīm būtu spējīgi uzturēt sevi divus gadus un, iespējams, vēl ilgāk,” teica iekšlietu ministrs Deivids Blankets, piebilstot, ka migrantiem būs jāreģistrējas, lai strādātu Lielbritānijā. “Ja to nespēs, viņi zaudēs jebkādas uzturēšanās tiesības un viņiem būs jāatgriežas dzimtenē.”
Īrija bija vienīgā valsts, kas piedāvāja atvērto durvju politiku, taču arī tā nekavējoties sekoja Lielbritānijas paraugam un noteica līdzīgu divu gadu uzturēšanās termiņu, pirms jaunajiem migrantiem būs tiesības uz sociālajiem pabalstiem.
“Es neļaušu pārslogot mūsu sociālās labklājības sistēmu un piesardzības dēļ uzcelšu tai apkārt žogu,” sacīja sociālo un ģimenes lietu ministre Mērija Koflane. Tomēr Īrijas varas iestādes uzsver, ka tās neierobežos jauno dalībvalstu pilsoņu tiesības strādāt Īrijā.
Austrija, kas arī ir maza ES valsts, pieņēmusi likumprojektu, kas septiņus gadus ierobežos iespējas jauno dalībvalstu strādniekiem iesaistīties tās darbaspēka tirgū. Tāpat kā Itālija, arī Austrija jau sen saskaras ar problēmu, ko rada migrācija no Austrumiem – no bijušās Dienvidslāvijas, kuru desmit pilsoņu kara gados atstājuši daudzi tās iedzīvotāji. Itālijā vien ir aptuveni pusmiljons šādu cilvēku.
Gan Itālija, gan Lielbritānija, aptvērusi, ka migrācija varētu būt daļējs risinājums pensiju problēmai, ko rada aizvien augošais mūža ilgums un dzimstības samazināšanās. Tās apgalvo, ka no ieguldījuma, ko dos jaunie migranti, varēs maksāt rītdienas pensijas.
Taču arī šajās valstīs pastāv bažas par “čigāniem”, par kuriem uzskata, ka viņi labprātāk dzīvo no sociālajiem pabalstiem un zagšanas nekā dod ieguldījumu sabiedrībai, kurā dzīvo.
Arī Ziemeļvalstis veic pasākumus, lai ierobežotu cilvēku brīvu pārvietošanos pāri nacionālajām robežām. Janvāra vidū Somijas valdība akceptēja divu gadu pārejas periodu strādniekiem no Austrumeiropas.
Zviedrijas valdība krasi grozīja savu iepriekšējo politiku, kā iemeslu minot spiedienu uz tās sociālās labklājības sistēmu un stingros noteikumus, ko pieņēmušas citas pašreizējās ES dalībvalstis. Patlaban tiek apspriests likumprojekts par divu gadu pārejas perioda noteikšanu.
Arī Dānijas darba ministrs Klauss Hjorts Fredriksens paziņojis, ka tiek plānots divu gadu pārejas periods un migrantiem acīmredzot būs liegta iespēja automātiski saņemt sociālos labumus.
Spānijas attieksme pret Austrumiem nav tik stingra, jo tai patlaban bažas sagādā lielas imigrantu grupas no Marokas un Latīņamerikas. Turklāt Spānieši atceras nervozo ES atmosfēru 1986. gadā, kad Spānija pievienojās ES. Toreiz bažas izrādījās nepamatotas, jo vairākums spāniešu labprātāk palika mājās. Iekšlietu ministrija paziņojusi, ka migrantiem no jaunajām dalībvalstīm divu gadu pārejas periodā būs vajadzīgas vīzas, lai iekārtotos darbā Spānijā. Pēc tam attieksme pret viņiem būs tāda pati kā pret pārējiem ES pilsoņiem. Vācija, kurā ekonomikas augšupeja notiek sāpīgi lēni, ieņem stingru nostāju un pilnībā izmanto iestāšanās līgumā iekļautos noteikumus, kas atļauj noteikt ierobežojumus divus gadus pēc paplašināšanas, nenorādot, kāpēc tas tiek darīts. Vācijas parlaments apsver likumprojektu, kas pagarinās šo periodu līdz septiņiem gadiem, kā iemeslu minot spriedzi iekšējā darbaspēka tirgū. Šajā valstī, it īpaši tās bijušajā komunistiskajā austrumdaļā, ir augsts bezdarba līmenis un antipātijas pret ienācējiem no austrumiem ir krasi izteiktas daudzās kopienās. Vācijas prezidents Johanness Rau bija spiests atzīt to februārī, sakot: “Mūsu Austrumeiropas brālēnu integrācija ir izaicinājums, ar kuru mums vēl veiksmīgi jātiek galā.”
Lai arī Vācijas nostāja ir stingra, tā vismaz šķiet pilnībā atbilstam ES noteikumiem, turpretim uz Lielbritānijas pieeju cilvēktiesību aizstāvji sāk raudzīties ar aizdomām. Viņi apsūdz Lielbritānijas valdību, ka tā labprāt uzņem tos, kas spēj strādāt un maksāt nodokļus, bet nepiedāvā viņiem sociālās nodrošināšanas tīklu, kas ir pieejams pašreizējo ES dalībvalstu pilsoņiem. Viņi apgalvo, ka Lielbritānija un Īrija cenšas lēti nosmelt krējumu – iegūt talantīgākos un labākos strādniekus no jaunajām dalībvalstīm, neko viņiem nepiedāvājot pretī.
