Projektā “Atver sirdi Zemgalē!” būtu jāiekļauj 328 personas, pagaidām tādas ir 63.
Rit ceturtais gads, kopš turpinās projekts “Atver sirdi Zemgalē!”, kura mērķis ir panākt, lai pēc iespējas mazāk cilvēku ar invaliditāti nonāktu ilgstošās aprūpes institūcijās, bet gan dzīvotu cilvēcīgākos, ģimeniskai videi pietuvinātos apstākļos. Zināms, ka šādos apstākļos cilvēks attīstās, nevis kļūst arvien vairāk apkopjams.
Viena no projekta “Atver sirdi Zemgalē!” mērķa grupām ir pilngadīgas personas ar garīga rakstura traucējumiem. Plānots, ka līdz projekta noslēgumam 2023. gada decembrī tajā būtu jāiekļauj 328 cilvēki. Projekta komunikāciju speciāliste Ilva Kalnāja paskaidro, ka šāds skaits ar speciālistu palīdzību ir apzināts. Viņasprāt, to varētu būt ievērojami vairāk (sevišķi tajos gadījumos, kad garīga rakstura traucējumi ir vieglāki, parasti pat nepamanāmi). Tomēr arī 328 personas aptvert šajā projektā ir grūti, jo vairākas pašvaldības tikai tagad sāk veidot sabiedrībā balstītus pakalpojumus cilvēkiem ar garīgu invaliditāti. Līdz pērnā gada nogalei projektā pakalpojumus saņēma vien 63 šādas personas. I.Kalnāja slavē Jelgavu, kas ar 15 šādām personām ir viena no līderēm.
Projekta koordinatores Jelgavas pašvaldībā Inga Adamoviča un Dace Šmita-Stone spriež, ka lielākais gandarījums par paveikto ir, ja klienti un viņu likumīgie aizbildņi ir apmierināti ar iespējām vairāk kopā iziet sabiedrībā. Speciālistes uzskata, ka valsts atvēlētie līdzekļi tomēr nav bijuši pietiekami, lai šajā darbā paveiktu ko vairāk, tādēļ Eiropas Sociālā fonda atbalsts ir nozīmīgs. I.Adamoviča un D.Šmita-Stone atzīst arī to, ka ne vienmēr ir iespējams projektā iesaistīto cilvēku resocializēt, panākt viņa attīstībā jūtamas sekmes, taču svarīgi, lai nenotiek lejupslīde.
“Ziņām” tika dota iespēja sazināties ar divām projektā iesaistītām mātēm, reizē arī aizbildnēm, kuru meitas ir pilngadīgas, taču smagi garīgās attīstības traucējumi, kas izpaudušies jau kopš dzimšanas, izslēdz to, ka jaunās sievietes jelkad varētu dzīvot patstāvīgi.
Līdz “Atelpas brīdim” jābrauc 100 kilometru
Ieva piedzima 1998. gadā, un tagad viņai ir 20 gadu. Ieva neprot runāt, un viņai nav arī cilvēkiem dabiskās vēlmes kustēties. Ar lielām pūlēm četru gadu vecumā viņai tika iemācīts staigāt, kas būtiski ir uzlabojis dzīves apstākļus gan pašai, gan tuviniekiem. Ievas mamma un aizbildne Aija ir atmetusi cerības, ka meitas attīstībā iespējams jūtamāks progress. Svarīgi ir nepazaudēt to, kas iegūts ar lielu darbu. Rūpes par savu bērnu māte uzskata par pienākumu. Par tēva lomu šajā aspektā netiek runāts.
Par savām mājām Ieva uzskata dzīvokli Jelgavā, kur viņa dzīvo divatā ar mammu. Lielāko dzīves daļu abas nešķiras. Ilgākais laiks, uz kuru Aija paļaujas atstāt meitu vienu, ir apmēram stundas ceturksnis. Ar to pietiek, lai veiktu sīkākus pirkumus pārtikas veikalā.
Ieva ir mācījusies Jelgavas 1. speciālajā pamatskolā, kas līdz 2014. gadam atradās Zemgales prospektā. Pēc tās likvidēšanas divus gadus apmeklēja 2. speciālo pamatskolu, kas atrodas Filozofu ielā. Nu jau rit otrais gads, kā Ieva skolu ir pabeigusi. Tagad viņas darbdienas rit pašvaldības izveidotajā dienas centrā “Harmonija” Zirgu ielā 47a (agrākajā bērnu sociālās aprūpes centrā) un ir atvērts no pusastoņiem rītā līdz sešiem vakarā. Tur Ieva ir kopā ar vairākiem citiem jauniešiem ar garīga rakstura invaliditāti, kas viņai ir pazīstami jau no skolu laikiem, tādējādi mamma Aija var apvienot rūpes par bērnu ar darbu. Meitai ir arī auklīte jeb aprūpētāja, kas vajadzības gadījumā viņu uz dažām stundām var pieņemt ārpus dienas centra darba laika. Agrāk, ja Ievu vajadzēja atstāt uz vairākām dienām, labi palīgi Aijai bija viņas vecāki, kas dzīvo Kurzemē. “Kamēr vēl bērns bija mazs un vecvecāki pietiekami jauni, tas darbojās. Taču pienāk brīdis, kad bērns pieaug un vecvecākiem pašiem ir vajadzīga palīdzība, un ir jārīkojas citādi,” stāsta Aija, pamatojot, kāpēc jau vairākas reizes izmantojusi projektā “Atver sirdi Zemgalē!” piedāvāto pakalpojumu “Atelpas brīdis”.
Šis pakalpojums ģimenēm, kurās ir īpaši aprūpējams cilvēks, sniedz iespēju uz vairākām dienām aizvest savu aprūpējamo uz ģimenes videi pietuvinātu sociālā atbalsta centru. Kopš 2018. gada vasaras Ieva jau vairākas reizes ir ciemojusies viensētā “Kārkli” Siguldas pagastā; tur atrodas sociālā atbalsta centrs “Cerību māja”.
Tīmeklī publicētais liecina, ka Kārklos gan notiek sociālā rehabilitācija mazu bērnu vecākiem, kas nonākuši krīzes apstākļos un kam trūkst vecāku pienākumu prasmju, gan tiek nodrošināts atbalsts mammām un grūtniecēm ar garīga rakstura traucējumiem. Par “Atelpas brīža” pakalpojumu “Cerību mājas” saimnieki raksta, ka nodrošina šo cilvēku uzraudzību, aprūpi un organizē saturīgi pavadītu laiku ikdienā.
Aija jūt, ka šajā vietā Ievai klājas labi. Kad ciemošanās beigās jābrauc mājās, viņa nekad nav steigusies atstāt Kārklus. Vienīgais mīnuss šajā ziņā esot attālums no Jelgavas līdz Siguldai. Uz dažām stundām, kā nereti rodas vajadzība, tur savu “rūpju cilvēku” neatstāsi. Viņasprāt, būtu labi, ja šāda “Cerību māja” taptu arī mūsu pusē. Ilgākais laiks, ko Ieva Kārklos pavadījusi, ir piecas dienas. Nākamvasar Aija plāno meitu tur atstāt uz 22 dienām, jo domā doties ceļojumā. “Ir svarīgi, ka tev tiek dots laiks, kad tu vari sevi piepildīt, un pēc tam atkal atgriezties savā vāveres ritenī, teic Aija.
Viņa uzsver, ka vēl viens “Atver sirdi Zemgalē!” projekta pluss ir fizioterapija jeb vingrošanas nodarbības. Kopumā sabiedrība kļūstot arvien iejūtīgāka pret citādajiem. “Kad braucam vilcienā, mums nereti piedāvā palīdzēt iekāpt un izkāpt, arī darbā izjūtu kolēģu sapratni,” piebilst Aija.
Telefona numurs mammai nav 113
Divdesmitgadīgā Agnese ir komunikabla, jautra un arī mīļa. Tā viņa raksturota gan radošo domu un darbu centrā “Svētelis”, gan agrāk Lielplatones Speciālajā internātskolā. Lai arī Agnesei ir smaga garīga invaliditāte, vārdu “mamma” viņa izrunā saprotami. Meitene dzīvo kopā ar māti un vecomāti. Agnesei ir arī mobilais telefons, un viņa atbild uz mammas zvaniem. Kaut gan viņas valoda nav raita, tā sastāv no atsevišķām viņai pazīstamu vārdu zilbēm, Agnese arī tādā veidā spēj mātei pastāstīt, kā viņai iet. Meitene pazīst ciparus un dažkārt zvana pati. Reiz gan ar šo pašas zvanīšanu sanāca kļūda. Toreiz mājas pagalmā stāvēja neatliekamās medicīniskās palīdzības auto. Tagad Agneses mamma nožēlo, ka necentās pietiekami stingri ievērot ārsta norādījumus, kas saistījās ar fizisku darbu. Tādēļ sanāca tā, ka vajadzēja saukt “ātros” un ārstēties slimnīcā. Toreiz liels uztraukums bija arī Agnesei. Mediķu auto, kurā pazuda viņas mamma, vēl brīdi atradās mājas pagalmā. Un tad piepeši Agnese paņēma telefonu un mammai zvanīja. Viņai likās, ka vajadzīgais telefona numurs ir 113, kas rakstīts uz neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīnas sāniem. Protams, toreiz telefona saruna neizdevās. Problēmsituācija ar mammas aizbraukšanu uz slimnīcu atrisinājās mierīgi. Mājās kopā ar Agnesi palika vecāmāte. Nedēļu, kamēr mamma bija slimnīcā, meitene gan negāja ārā, jo visu laiku vecāmāte durvis turēja aizslēgtas.
Stāstot par projekta “Atver sirdi Zemgalē!” nozīmi savā dzīvē, Agneses mamma Anna teic, ka ar vienu konsultāciju pie psiholoģes Anitas Asmines bija pietiekami, lai meita saprastu un, pie sevis atkārtojot, ielāgotu, ka, zvanot uz numuru 113, mammu nesazvanīsi.
“Svētelī” nenāk knibināties
Projektā Agnesei patīk arī vingrošanas nodarbības, bet katru darbdienu viņa dodas uz radošo domu un darbu centrs “Svētelis”, kas atrodas Pārlielupē, Pļavu ielā. Pēc Lielplatones Speciālās internātskolas pabeigšanas Agnese galvenokārt dzīvoja mājās, taču viņa ilgojās pēc sabiedrības. “Svētelī” tāda atkal ir radusies. Jau pirmajā tikšanās reizē Agnese ar “Svēteļa” vadītāju Ingrīdu Grīnbergu apkampušās tik mīļi kā vecas draudzenes. Mamma tad Agnesei teikusi, ka nepazīstamu cilvēku tā apkampt nevajadzētu. “Nekas, tā mēs abas uzlādējamies!” atbildējusi I.Grīnberga.
Par “Atver sirdi Zemgalē!” “Svēteļa” vadītāja teic, ka tas ir brīnišķīgs projekts. Viņasprāt, ar to ir rasta iespēja samaksāt par darbu, kas agrāk veikts tikai par labdaru ziedojumiem. Pirms 2008. gada krīzes “Svētelis” vairāk darbojies ar mākslas terapiju, taču nu jau ilgāku laiku rehabilitācija galvenokārt notiek caur darba terapiju. “Mēs nevis sēžam un knibināmies, bet darām vajadzīgas lietas. Lokām drēbes, pakojam sēkliņas, taisām pakas tepat pašu trūkumcietējiem, bet to, kas viņiem paliek pāri, sūtām uz Āfriku, Krieviju un Pakistānu,” paskaidro Ingrīda.
Projekts “Atver sirdi Zemgalē!”
Mērķa sasniegšanai tiks īstenota virkne darbību: izvērtētas personu ar invaliditāti un ārpusģimenes aprūpē esošo bērnu individuālās vajadzības un izstrādāti atbalsta plāni; izstrādāts detalizēts reģiona deinstitucionalizācijas plāns, kurā izvērtēti esošie pakalpojumi un noteikti nepieciešamie uzlabojumi to optimālai attīstībai; izstrādāti bērnu aprūpes iestāžu un VSAC filiāles reorganizācijas plāni; sniegti sabiedrībā balstīti pakalpojumi personām ar invaliditāti; apmācīti speciālisti; izglītota un informēta sabiedrība.Visas darbības tiks īstenotas ciešā sadarbībā ar projekta partneriem: 21 Zemgales reģiona pašvaldību, diviem valsts sociālās aprūpes centriem un deviņām bērnu aprūpes iestādēm.
Projekta rezultātā 386 personām ar garīga rakstura traucējumiem, 390 bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un 276 ārpusģimenes aprūpē esošiem bērniem tiks veikts individuālo vajadzību novērtējums un izstrādāti atbalsta plāni.
Izstrādāts viens reģiona deinstitucionalizācijas plāns un astoņi bērnu aprūpes iestāžu reorganizācijas plāni.
331 bērns ar funkcionāliem traucējumiem saņems sabiedrībā balstītus pakalpojumus, tai skaitā sociālās rehabilitācijas pakalpojumus (323), dienas aprūpes centra (37) pakalpojumus, īslaicīgās aprūpes jeb “atelpas brīža” pakalpojumus (44) un sociālās aprūpes pakalpojumus (59).
328 personas ar garīga rakstura traucējumiem saņems sabiedrībā balstītus sociālos pakalpojumus: aprūpi mājās un dienas aprūpes centros, specializētās darbnīcas, grupu dzīvokļos, īslaicīgu sociālo aprūpi, speciālistu konsultācijas, individuālo atbalstu, atbalsta grupas un nodarbības. 71 persona ar garīga rakstura traucējumiem, kas šobrīd dzīvo valsts sociālās aprūpes centros, tiks sagatavota patstāvīgai dzīvei sabiedrībā.
Pieaugs audžuģimeņu, aizbildņu un adoptētāju skaits, un samazināsies bērnu skaits iestādēs.
Speciālisti un sabiedrība kļūs zinošāka un iekļaujošāka pret personām ar garīga rakstura traucējumiem, bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un ārpusģimenes aprūpē esošiem bērniem.
Projekta darbības laiks – no 2015. gada 1. decembra līdz 2023. gada 31. decembrim. Kopējās izmaksas – 6,8 miljoni eiro, 85 procentu apmērā projektu finansē Eiropas Sociālais fonds.
